Cilvēks postkomunistiskajā sabiedrībā alkst pēc garīguma. Vecā, bezdievīgā ideoloģija ir mirusi, pareizāk sakot, tā nekad nav bijusi dzīva, jo tās pielūgsmes objekts bija mūmija mauzolejā, Maskavas Sarkanajā laukumā. Nāves pielūgšanas kults vistiešāk raksturo totalitāru sabiedrību, kura dzīvo ačgārnā pašslavināšanās sarkanajā stūrītī, pasauli redz mūsējos un ienaidniekos, kur pēdējie vispārīgas laimes vārdā ir iznīcināmi. Lielākais boļševistiskās sistēmas ienaidnieks bija Dievs, ticība un Baznīca. Marksisma ideoloģiskais tēvs – Kārlis Markss pēc vēsturiskiem pētījumiem bija praktizējošs sātanists, bet padomju sistēmas izveidotājs – Ļeņins mira plānprātībā kā viens no ļoti retajiem valstsvīriem, kurš devis tiešus, rakstiskus rīkojumus – apšaut garīdzniekus un kristiešus, izveidot koncentrācijas nometnes (zīmīgi, ka pirmā tika ierīkota svētā vietā – Solovku klosterī Baltajā jūrā), viņa mantinieks Staļins izveidoja visaptverošu, diktatorisku, velnišķīgu režīmu, kurā dievs bija viņš pats, bet apustuļi – viņa politbirojs, valsts svētku demonstrācijas – parodijas par Baznīcas procesijām. Tautai ieaudzināja naidu pret svēto un labo, Evaņģēliju un kristietību. Tas turpinājās vairāku paaudžu garumā. Mantojumā esam saņēmuši daudzus sagrautus dievnamus un klosterus, ateismā uzaugušus cilvēkus un garīgi neveselu sabiedrību, kuru raksturo negodīgums un amoralitāte, sākot ar visaugstākajiem valsts amatiem. Tautā zūd ticība taisnīgumam, prasības pēc godīguma un elementārām morāles normām  liekas smieklīgi naivas. Atmodas ideāli ir sagrauti, sabiedrība kļuvusi skeptiska un ciniska. Tās atveseļošana ir vissvarīgākais mūsu, kristiešu, uzdevums. Jebkuram cilvēkam nepieciešams garīgs dzīves pamatojums un skaidras atbildes uz jautājumiem par dzīves jēgu, mērķi, dzīvību, nāvi, pēcnāves dzīvi, vajadzīgas personīgas attiecības ar Dievu. Atbildes ir Bībelē un Baznīcas mācībā – Dieva Vārdā un Sakramentos. Tas prasa Dieva meklētāja aktīvu līdzdalību, personības attīstību. Tomēr pie jau gatavām atbildēm pieradušais, patstāvīgi domāt un kritiski spriest atradinātais cilvēks bieži meklē vieglāko izeju – jaunu totalitāru sistēmu, kurā pēc iespējas mazāk jādomā un jāpakļaujas bezierunu diktātam. Tieši sakot – vergam vajadzīgs vergturis. Te parādās palīgi – sektas un sektanti. Tie apsēduši kā Latviju, tā Kuldīgu un visu pasauli.
        Vispirms noskaidrosim terminus. Jēdziens sekta radies no latīņu valodas vārdiem `sequor` – “sekot” un `sectare` – “griezt”. Sekta ir personu grupa vai organizācija, kura noslēgusies un norobežojusies savās interesēs, kas nesakrīt ar sabiedrības interesēm, ir pret tām vienaldzīga vai naidīga. Sektas darbība parasti ir pretrunā ar sabiedrībā pieņemtām normām un var būt tai bīstama. Sektants ir sektas mācības vai noslēpumu zinātājs, uzticīgs sekotājs un atbalstītājs. Sektas var būt arī destruktīvas (ārdošas, postošas) un totalitāras (pilnīgi kontrolējošas sev pakļautos).
        Destruktīva sekta ir organizācija, kas grauj personības garīgo, psihisko un fizisko stāvokli, cilvēka dabisko harmoniju, kādā to radījis Dievs, nonāk pretrunā ar vispārpieņemtajām tradīcijām, sabiedriskajām normām, sociālajām struktūrām, kultūru, kārtību un sabiedrību kopumā, praktizē maldinošu vervēšanu un slēptu psiholoģisku vardarbību, kas izpaužas sektas vadītāju vai viņu izvēlētas cilvēku grupas nelikumīgā citu cilvēku apziņas, uzvedības un dzīves kontrolē, bez viņu apzinātas un brīvprātīgas piekrišanas. Tā rodas nedabiska un nelikumīga citu personu atkarība sektas mācībai un vadībai. Tās vadītājiem raksturīga tiekšanās pēc nelikumīgiem ienākumiem un varas pār sektantiem. Parasti tie plāno sagrābt arī ekonomisku, politisku un garīgu varu. Tipiska destruktīva sekta ir sātanisti.
        Totalitāra sekta ir postoša organizācija, kas pielieto krāpniecisku vervēšanu un apziņas kontroli, lai pakļautu savus piekritējus mācībai vai vadonim, izmantojot cilvēku neinformētību un pieredzes trūkumu, mērķtiecīgi apmānot un piesaistot sev, izveidojot visaptverošu sekošanu un atkarību, kultivējot verdzisku paklausību un nedabisku, pretlikumīgu atkarības stāvokli.
    

Kāpēc jāuztraucas par sektu darbību?

        Kur parādās to bīstamība? Latvijā kā demokrātiskā un brīvā valstī ir atzīts reliģiskās brīvības princips. Katrs var izvēlēties savai izpratnei un dzīvesveidam piemērotu reliģiju. Sektu bīstamība parādās to nelegālajā, bieži – rūpīgi slēptajā darbībā un noziegumos, ko pastrādā sektanti. Pirmkārt, tiek sarautas ģimenes saites – sektas aizvilina bērnus, jauniešus, pieaugušos no viņu ģimenēm, neļauj ar tiem satikties, nereti tiek izdarīti seksuāli noziegumi – izvarošana, piespiedu prostitūcija, homoseksuālisms, tiek veikta psiholoģiskā kontrole pār sektantiem – lai to pastiprinātu, pielieto narkotiskus līdzekļus un alkoholu. Ir sektas, kuras piekopj cilvēku upurēšanas un pašnāvības kultus. Tie visi ir noziegumi pret cilvēka personīgo brīvību, godu, cieņu, pilsoņa tiesībām un dzīvību.  Sektants tiek pārvērsts par fanātiķi, kas bezierunu paklausībā savu saimnieku vārdā ir gatavs darīt visu. Valsts iestādes saņem aizvien vairāk iesniegumu par radinieku un tuvinieku iesaistīšanu sektās. To ārēji sludinātās mācības vienmēr izskatās nevainojami – pasaules glābšana, garīga atmoda, pareizs dzīves veids, atgriešanās pie aizmirstām vērtībām utt. Sektu pieviltais cilvēks tiek pārvērsts par bezrakstura instrumentu sektas vadoņa vai vadības bieži maniakālo ambīciju īstenošanai. Sekta cenšas savus locekļus atraut no sabiedriskās dzīves, ieslēgt un norobežot tikai savā vidē, viņu apziņu pārblīvēt ar sektas mācību, atradināt no patstāvīgas domāšanas un spriešanas, līdz pat cilvēku zombēšanai, t.i., pilnīgi kontrolējamas apziņas izveidošanai. To var veikt ar modernajām psihiskajām tehnikām. Pasaule tiek strikti sadalīta: labā un tīrā (sekta), sliktā un nešķīstā (pārējā pasaule), tiek sludināta svēta mācība – sektas dogma kā absolūta, pilnīga un mūžīga patiesība. Jebkuru informāciju, kas atklāj tās pretrunas vai aplamības, nikni apkaro, sektas doktrīna tiek pasludināta augstāka nekā cilvēka individuālā pieredze un domāšana. Tikai sektantiem piešķir tiesības uz mūžību un mūžīgo dzīvību – pārējie aiziešot bojā un pazudināšanā.
        Sektu darbība nesakrīt ar to sludinātajiem skaistajiem vārdiem – no sektantiem pieprasa naudu un mantu, mantojumus un testamentus uz sektas vadoņa vai tā uzticības personu vārdiem (tā rīkojas piem., evaņģēliskā Dieva draudze), visi ienākumi jāziedo kopējas lietas labā, sektas kasi visbiežāk kontrolē tās vadonis, kas uzstāda noteikumus sektantiem un pieprasa to pilnīgu pakļaušanos. Daudzas sektas viņu uzskata par dievu un pestītāju. Viņš esot saņēmis īpašu, neparastu atklāsmi no Dieva un vienīgais to varot izskaidrot sektantiem. Visbiežāk šī atklāsme ir vienkārša – tuvojas pasaules gals, savu mantu atdodiet man, izglābsies tikai tie, kuri klausa mani. Sektas vadonis cenšas piekrāptos cilvēkus pilnīgi pakļaut sev, tādēļ naidīgi uzbrūk visām autoritātēm un pirmkārt – Baznīcai. Jau pieminētās sektas evaņģēliskā Dieva draudze vadītājs Ārijs Roslēvičs (vairākkārtīgi sodīts recidīvists, kas pats sevi pasludinājis par “bīskapu”),  apmelo un zākā Baznīcu, par ko ir saņēmis varas iestāžu brīdinājumus par reliģiskā naida kurināšanu.

         1. Baznīca ciena cilvēka brīvību un iecietīgi izturas pret kritiku, toties sekta apslāpē savu piekritēju patstāvību, veido atkarību un necieš ne vismazāko kritiku, to nesaudzīgi izskauž, nepakļāvīgos padzen, iebiedē ar fiziska un juridiska rakstura draudiem (ir arī gadījumi, ka fiziski soda vai nogalina). 
        2. Baznīca veicina cilvēka garīguma un personības attīstību, sekta personību sašķeļ – labais tagadējais es un sliktais bijušais es, tiek pieprasīta bezierunu pakļaušanās.
         3. Baznīca īpašumus, naudu, mantu uzlūko kā līdzekli cēliem mērķiem – Evaņģēlija pasludināšanai, kalpošanai ar Dieva Vārdu un Sakramentiem, labdarībai, žēlsirdībai utt., sektai tās īpašumi, nauda un manta ir pašmērķis, līdzeklis garīgas, politiskas un ekonomiskas varas sagrābšanai, vai – visbiežāk – arī tās vadoņu egoistisko mērķu sasniegšanai – dīkdienīgai dzīvei bagātībā un greznībā.
        4. Baznīca nosoda un nepieļauj seksuālas attiecības starp ticīgajiem un garīdzniecību, sekta bieži pakļauj savus locekļus vadoņu seksuālajām pretenzijām – tiem parasti ir mīļākās vai mīļākie, tiek mainītas sievas,  var tikt piekopta poligāmija, homoseksuālisms, pedofīlija, seksuālas orģijas utt., ieskaitot visas seksuālās perversijas.
        5. Baznīca kopj un saudzē ģimeni, to vērtējot kā mazu Baznīcu, sekta ģimeni ārda un, ja tā nepiekrīt sektas uzskatiem, pasludina par ienaidnieci, kas jāienīst. 
        6. Baznīca atbalsta cilvēka rūpīgus apsvērumus un pārdomas, pirms tas kļūst par kristieti un tai pievienojas, sekta pieprasa ātru un nepārdomātu piekrišanu, slēpjot un noklusējot patieso informāciju par sevi.
         7. Baznīcas mācības centrā ir Dievs un Svētie Raksti – Bībele, sektai – tās vadoņa vai vadītāju priekšstati par Dievu, savi svētie raksti vai uzlabota Bībele, līdz ar to sekta pielūdz savus priekšstatus, nevis dzīvo Dievu. 
        8. Baznīca cilvēkam dod pestīšanu, atbrīvo no grēka un mūžīgās nāves, sekta savus sekotājus padara totāli atkarīgus no sevis un saviem vadoņiem – bieži cilvēkus garīgi sakropļojot un pazudinot.
        Sektām netieši palīdz arī Latvijas nesakārtotā likumdošana un izplūdušais juridiskais termins “reliģiska organizācija” – tā var būt viena no tradicionālajām konfesijām – Evaņģēliski luteriskā Baznīca, Romas katoļu Baznīca, Latvijas Pareizticīgā Baznīca, baptisti, vecticībnieki, adventisti, Rīgas ebreju draudze, vai jauna, nupat reģistrēta sekta ar neskaidriem mērķiem un ienākumu avotiem. Mūsdienu pasaule ir garīgi dezorientēta un jaunu sektu izveidot ir samērā viegli, taču cīņa ar destruktīvu vai totalitāru, bieži – kriminalizējušos sektu ir ļoti grūta. Ja to sāk vajāt tiesību sargājošas iestādes, sekta aiziet pagrīdē un ir grūtāk apkarojama.

         
           Visbiežāk tādēļ, ka garīgi apjukušam cilvēkam ir vēlme ātri un droši iegūt atbalstu biedinošajā apkārtējā pasaulē, tās var būt arī bailes no brīvības un atbildības, vai protests pret modernās pasaules pagrimumu un uzskatu relatīvismu. Tā var būt prasība pēc totalitārisma – verga sindroms, kurš labi jūtas tikai pilnīgā citu pakļautībā. Baznīca nav un negrib būt sekta, tā negrib apmierināt tādu cilvēku visas vēlmes un iegribas – bieži pēc pilnīgas pakļaušanas un bezdomu eksistences, Baznīca, atšķirībā no sektas, neuzstāda pārspīlēti augstas prasības, kuras nespējot izpildīt, sektanti sākt liekuļot, melot, tēlot, izlikties svēti. Sektu bieži lietots paņēmiens ir iebiedēšana (tūlīt būs pasaules gals! izglābsies tikai mūsu piekritēji! nāc pie mums, vai arī aiziesi bojā!), tam seko iesaistīšana un pakļaušana. Sektas izmanto arī cilvēka vājuma brīdi – tuvinieka zaudējumu, personīgo ambīciju noraidījumu Baznīcā, kas tiek sāpīgi pārdzīvots – sekta piedāvā kopības sajūtu, izredzētības apziņu, līdz pat visvarenības maldiem. Iespējams, ka sektu upurim ir neapmierinātas ambīcijas, bailes no ienaidniekiem (esošiem vai iedomātiem), tas jūtas vientuļš, apkārtējo atraidīts un nesaprasts, dzīves pievilts, zaudējis garīgos orientierus, piedzīvo fizioloģiskas pārmaiņas (pubertāte, klimaktērijs), atlaists no darba, ko sāpīgi pārdzīvo u.c. krīzes. Tādi cilvēki ir parastais sektu ieguvums.
   
        Tās:
        1. vecākiem atņem bērnus un tos naidīgi noskaņo pret ģimeni; 2. izposta ģimenes, aizvilinot vienu no laulātajiem – to, kurš vieglāk iespaidojams; 3. iznīcina cilvēka personību, to pārvēršot paklausīgā vergā; 4. kontrolē cilvēka uzvedību un jūtas, to pārvēršot bezdomu radījumā, kurš automātiski atkārto sektas doktrīnu; 5. bieži liek ubagot vai izkrāpt līdzekļus sektas idejas vārdā; 6. bieži – militāri bruņojas, tā apdraudot valsts drošību; 7. apmelo valsti un Baznīcu; 8. pazemo cilvēka cieņu – to izmanto seksuāli un materiāli; 9. apdraud cilvēka veselību un dzīvību (destruktīvas sektas, piem., sātanisti, upurē Sātanam cilvēkus); 10. rada antisociālu vidi – sektanti ir opozīcijā sabiedrībai un valstij.
    
        Jebkurai valstij ir pienākums saviem pilsoņiem garantēt publisku drošību, kārtību, veselību un tikumību, aizsargāt tos pret sektantu uzbrukumiem un tīkojumiem. Kā to veikt? Pirmkārt, pilnīgi nepieciešama reliģijas un kristīgās ētikas (ticības) mācība skolās, lai bērni iegūtu elementāras garīgas pamatzināšanas, jo 90% no sektās iesaistītiem jauniešiem, nekad – ne ģimenē, ne skolā nav ieguvuši priekšstatu par ticību, Baznīcu, Dievu, pasaules reliģijām. Tam pievienojot pusaudžiem raksturīgo dumpi pret autoritātēm – vecākiem, skolu, Baznīcu, var rasties auglīga augsne naidam un vilšanās sajūtai, tieksmei pievērsties citām autoritātēm – asociālām (sektas), kriminālām (noziedznieku bandas), subkultūrām (narkomānija, alkoholisms, utt.) Glābt tādu jaunieti bieži ir ļoti, ļoti grūti – īpaši tad, ja ģimenē nav bijuši skaidri garīgie jautājumi un morālās vērtības. Otrkārt, valstij palīdz starptautiskas organizācijas: Eiropas Padome 1992.g. izdevusi rekomendāciju nr. 1178, kurā kontekstā ar attiecīgu direktīvu Eiropas Savienības valstis aicinātas sektām un jaunajām reliģiskajām kustībām nepiešķirt reliģiskas organizācijas statusu automātiski. Eiropas Parlaments ir sapratis, ka pastāv tādas sektas, kuru organizatoriskās struktūrvienības neaprobežojas ar kādas konkrētas valsts teritoriju, nereti tās darbojas visā pasaulē, pārkāpjot cilvēktiesību normas un veicot noziedzīgus darījumus. Eiropas Padomes eksperti sektu darbības arsenālā atzīmē šādus noziegumus:
       1. cilvēku nolaupīšana, tirdzniecība ar viņiem (piem., sekta “Ģimene”); 2. seksuāla ekspluatācija (“Ģimene“); 3. nelikumīga brīvības atņemšana (visarionieši); 4. spīdzināšana (sātanisti); 5. kūdīšana uz vardarbīgām akcijām (“Jaunā paaudze”); 6. rasisma sludināšana; 7. nodokļu nemaksāšana; 8. nelikumīga kapitāla pārvietošana (saentologi); 9. ieroču un narkotiku tirdzniecība (mūnieši); 10. pārkāpumi darba likumdošanas jomā un nelikumīga ārstniecības piekopšana (saentologi, “Kristīgā zinātne”)

Sektas mūsdienu Latvijā.

 
        1. Sātanisti.
        Ļoti bīstama sekta. Sātanisms ir okultisma visatklātākā forma, izpaužas Sātana pielūgsmē vai sātaniskos rituālos – piem., melnajā misē, tās nolūks ir panākt kāda cilvēka nāvi. Sātanistu vidē ir izplatītas slepkavības un pašnāvības, cilvēku vai dzīvnieku asiņu dzeršana, homoseksuālisms un lesbisms, seksuālas orģijas, vardarbība un spīdzināšana. Rīgā 1997.g. nogalē notika vairākas dīvainas slepkavības, kurās upuriem tika izņemta sirds. Tās tiek atstātas uz sātanistu sirdsapziņas. 1995.g. Liepājā notiesāja divus sātanistus par divu cilvēku slepkavību. Uz viena upura vēdera un slepkavības vietā dzīvoklī bija uzzīmēta ar apli apvilkta piecstaru zvaigzne – sātanisma simbols. Rīgā velna pielūdzēji jeb sātanisti ir darbojušies vienmēr. 90 gadu vidū darbojās naktsklubs “Hell Fire” (elles uguns), tas nodega mīklainos, līdz šim nenoskaidrotos apstākļos gaišā dienas laikā. Sātanisti Latvijā nav reģistrēti kā reliģiska organizācija valsts iestādēs un to skaits nav zināms. Ir ziņas par viņu veikto sātanisma  propagandu mācību iestādēs. Bīstamība: ārkārtīgi bīstama sekta, kas izdarījusi visnecilvēcīgākos noziegumus Sātana vārdā.
        2. Krišnaīti.
        Rietumos pastāv no 1966.g., to dibināja budistu mūks Svamī Prabhupāda, dzīves veids un filosofiskā pārliecība balstās Indijas senajās Vēdās. Latvijā Krišnas apziņas biedrība darbojas kopš 1979.g., reģistrēta 1989.g. Krišnaītu kopskaits ir apm. 2000, darbojas garīgais seminārs un klosteris. 2 draudzes – Rīgā un Jūrmalā. Šķietami nevainīga darbība: monotona meditatīvās lūgšanas  Harē Krišna, Harē Krišna atkārtošana, vienkārša un askētiska dzīve – uzturā netiek lietota gaļa, zivis, olas, apreibinošas vielas – alkohols, tabaka, krišnaīti nepiedalās azartspēlēs, uztur veģetāru ēdienu restorānu, sniedz palīdzību no ieslodzījuma atbrīvotajiem. Taču Harē Krišna  skolās ASV un Indijā krišnaītu mūki un citi kustības sekotāji bērnus regulāri situši un izmantojuši homoseksuāli, lieguši medicīnisko palīdzību. Šie fakti atklājās 1996.g. Krišnaīti Latvijā ir reģistrēti valsts iestādēs kā reliģiska organizācija. Bīstamība: tipiska Austrumu reliģiju maldu sekta.
       3. Satja sai babaisti. 
       Satja Sai Babas dibināta hinduisma sekta, kas pretendē uz visu pasaules reliģiju labākā kvintesenci – savā būtībā tā līdzinās daudzām līdzīgām kustībām, kuru mācības ir tikai šizofrēniskas kompilācijas un izdomājumi. Tulkojumā no sanskrita Satja nozīmē “īstenība”, Sai – “māte” un Baba – “tēvs”, tātad “īstenais tēvs un māte”. Saviem sekotājiem Sai Baba nozīmē dievu un reālu brīnumdari, ko pavada stāsti par viņa parapsiholoģiskajām (okultajām) spējām un “brīnumiem” – piem., spēju materializēt dažādus priekšmetus, sākot ar svētajiem pelniem, līdz pat masīviem zelta lingamiem (lingama – dzimumloceklis), kurus tas izvelkot no savas mutes. Piekritēju skaits Latvijā – apm. 10 Nav reģistrēti kā reliģiska organizācija. Bīstamība: Austrumu reliģiju maldu sekta ar pašieceltu mesiju.
        4. Kustība New Age (Jaunais laikmets).
        Pretrunīga kustība, kas nav sekta, bet no tās bieži rodas sektas. New Age radīts, lai Dievu aizstātu ar dievību vārdā cilvēce, kas ar kvantu evolūcijas lēciena palīdzību iegūs īpašības, kuras agrāk piemita tikai Dievam. Pirmsākumi nāk no Helēnas Blavatskas – okultistes un teozofijas biedrības dibinātājas. Mūsdienās New Age  iedalās okultajā un humānistiskajā novirzienā. New Age dogmas ir pašizdomātu un aizgūtu ideju sintēze: ir tikai viena dievība – cilvēce; cilvēce ir laba; ļaunais ir nepareiza īstenības uztvere; viss ir relatīvs; pārmaiņas vienmēr ir uz labu, un šī apziņa atrisinās visas problēmas.  Ļoti bīstama sekta: ar hipnozes, maģisku rituālu, autogēnā treniņa, monotonas dziedāšanas un neprātīgas dejošanas palīdzību tiek mainīta sekotāju apziņa. Tiek piekoptas burvestības, ticība citplanētiešiem, kas daloties savā pieredzē ar kustības sekotājiem. Rietumeiropas Zaļā partija, kas pārstāvēta arī Eiropas Parlamentā,  ir izteikti jaunlaikmetiska – cīnās par abortu neierobežošanu un homoseksualitāti kā normālu dzīvesveidu.
        5. Latvijas apvienotās evaņģēliskās “Dieva draudzes”.
       Latvijas sekta, ko vada vairākkārtīgi tiesāts recidīvists, pašiecelts “bīskaps” Ārijs Roslēvičs. Pavisam ir 3 draudzes – Kuldīgā, Talsos-Sabilē, Skrundā. Oficiālais sektas ticības pamats ir Bībele, ticība Jēzus otrreizējai atnākšanai, kristīšana ar pagremdēšanu. Bīstamība: sekta šķeļ ģimenes, piesavinās sektantu īpašumus, kurina naidu pret Baznīcu un nodarbojas ar skaļu, melīgu pašreklāmu. Ā. Roslēvičs 1992.g. un 1993.g. saņēma brīdinājumus no Reliģijas lietu departamenta par nekorektiem un apvainojošiem izteicieniem pret citām konfesijām. Sekta izmanto vienkāršu metodi piekritēju vervēšanā – nopulgo tradicionālās reliģiskās konfesijas, izraisa negatīvas emocijas un tad norāda risinājumu – iestāšanos sektā. Sludina drīzu pasaules galu, darbība agrāk vai vēlāk var izpausties visai bīstamā veidā. Draudzes reģistrētas 1990. un 1991.g.
        6. “Jehovas liecinieki”. Sekta radusies 1872.g., atšķeļoties no 7.dienas adventistiem. Neatzīst Jēzus Kristus dievišķo būtību, Svēto Garu kā atsevišķu Personu un Trīsvienību. Uzskata, ka Dieva vienīgais vārds ir Jehova, glābšanas idejās tiek uzsvērta Dieva vārda pareiza izruna, ko viņi, Jehovas liecinieki, esot pareizi atšifrējuši no Vecās Derības. Sektas izveidotāji Ruterfords un Rasels daudzkārt pareģojuši pasaules galu: 1877., 1889., 1894., 1904., 1914., 1915., 1917., 1920., 1931., 1939., 1940., 1941., 1946., 1955., 1966., 1969., 1975., 1980.  g., kas vien pierāda maldu garu darbību, kas vada sektu. Bībelē ir teikts: katrs, kas pravieto un viņa pravietojums nepiepildās, ir viltus pravietis. Rasels nekad nav mācījies augstākajās mācību iestādēs un bija pilnīgi nezinošs Bībeles oriģinālvalodās – senebreju un grieķu. Tā kā Jehovas liecinieku teoloģiskās aplamības ir apgāžamas ar jebkuru labu Bībeles tulkojumu, sekta izdeva savu Bībeles tulkojumu, kurā neskaitāmi panti ir rupji sagrozīti, lai atbilstu doktrīnai. Tulkošanas komisija, izņemot vienu tās locekli, nepārvaldīja Bībeles valodas, bet tas pats vienīgais ebreju valodu bija apguvis pašmācības ceļā.  Jehovas liecinieki saviem sekotājiem aizliedz pārliet asinis (skandalozais gadījums – Rīgā nomira kāda sektantu meitene – vecāki kategoriski aizliedza izdarīt asins pārliešanu), svinēt dzimšanas dienas, svētkus (arī Ziemsvētkus, Lieldienas u.c. Baznīcas gada dienas), spēlēt piem., dambreti, šahu un piedalīties sabiedriskajā dzīvē. Pēc ASV vēstniecības spiediena reģistrēta kā reliģiska organizācija 1998.g.  Bīstamība: sekta sūta savus sekotājus misijas darbā, uzmācīgi un uzbāzīgi sludina savas maldu mācības, pārkāpj dzīves vietas neaizskaramību, ko garantē likumi.
         7. Visariona sekta “Pēdējās derības baznīca”.
        Krievijas  sekta.  Tās vadītājs un dibinātājs  Sergejs Torops, saukts Visarions  strādājis par milici un 1990.g.  (pēc sektas izteikumiem) esot apskaidrots. Sekotāju kopējais aptuvenais skaits – 10.000 Krievijas varas iestādes visarioniešus klasificē kā totalitāru (destruktīvu) sektu. Visariona sastādītā Pēdējā derība ir kosmoloģijas, kristietības un jogas sajaukums. Tiek piekopta stingrā diēta, bieži adepti nomirst badā. Ir gadījumi, kad  netiek sniegta medicīniskā palīdzība, paļaujoties uz Dieva ziņu, rezultātā sektanti nomirst. Sekta Krievijā reģistrēta ar nosaukumu Pēdējās derības baznīca. Sektanti 1994.g.  pēc Visariona norādījuma pārdeva savus īpašumus un apmetās uz dzīvi Krasnodaras rajonā, lai uzceltu ideālo pilsētu. Tās celtniecība var slikti beigties, jo Visarions attaisno pašnāvību un pasākuma neizdošanās gadījumā ir reāla kolektīvas pašnāvības iespēja. Iespējama visarioniešu un pašnāvnieciski orientētās Baltās brālības apvienošanās. Rīgā Pēdējās derības draudze reģistrēta 1996.g. Bīstamība: graujoša sekta ar pašnāvnieciskām tendencēm.
        8. Saentologu  sekta.
       Nodibināta ASV 1958.g., tās izveidotājs Habards sevi pasludinājis par mesiju. Bieži pieķerts finansu mahinācijās un slepenos rīkojumos sagrābt valsts varu. Saentoloģiju raksturo tumši ekonomiski darījumi un pseidoreliģiska dziedināšana. Saentoloģija ir reliģijas, psiholoģijas un spiritisma sajaukums, propagandē daudzdievību un tās idejas cēlušās no neosātanisma – Habards uzturēja sakarus ar sātanistu organizācijām. Sekta piedāvā ārstēšanu jeb auditingu – piespiedu hipnozi, kuras laikā auditors iztaujā pacientu un ar psiholoģisku triku palīdzību piesaista sev, uzzinot pat visintīmākās lietas. Pēc piedalīšanās auditingā cilvēki tiek iedalīti parastajos un štata darbiniekos (pēdējos iekļauj organizācijas struktūrā), tā par sektas dalībnieku var kļūt, pašam neapzinoties. Ļoti augstās cenas par auditingu iedzen nesamaksājamos parādos, piem. OT auditinga 12,5 stundas maksā 6080 dolārus. Sektas darbību raksturo krāpšana, miesas bojājumu nodarīšana un personības apspiešana, kas jau ir kriminālas organizācijas pazīmes. Pēc Habarda pavēlēm sektanti iefiltrējas valdībās un valsts pārvaldes organizācijās, lai augstas amatpersonas pārvilinātu pie saentologiem, bijuši arī panākumi. Vācijā saentologi atzīti par reālu draudu sabiedrībai. Kāds bijušais saentologs liecina,ka sektai ir savi iekšēji likumi, tiesas, sava valdība, policija un koncentrācijas nometnes. Tā maskējas kā baznīca, bet patiesais mērķis ir iegūt valsts politisko un ekonomisko varu. Saentologi vada WISE  (saentologu uzņēmumu pasaules institūtu) – globālu, grūti saredzamu tīklu, kurš ietekmē ekonomiku un politiku, cenšas izārdīt no iekšpuses un pārņemt uzņēmumus, kuri stājas ar viņiem darījumos. Būtībā saentoloģija ir milzīgs ekonomisks koncerns, kurš nodarbina savus sekotājus 12 stundas dienā un ilgāk par smieklīgu samaksu. Kādā saentologu direktīvā ir teikts: Ar saentoloģijas palīdzību jāpārņem ekonomika visā pasaulē, katrā firmā pilnīgi jāievieš Habarda pārvaldes tehnika, un nav svarīgi, vai runa ir par saentologiem vai nē. Saentologi pret saviem biedriem lieto psiholoģisku teroru, kas saistīts ar kriminālām ekonomiskām darbībām. Tiek reklamēts, ka populāras personas – piem., Holivudas aktieri Toms Krūzs un Džons Travolta esot saentologi. Viņus, tāpat kā citus šīs kustības piekritēju miljonus piesaista sarežģītu problēmu izklāsts žargonā un “kovboju” humoriņš, atbildot uz filosofiskas dabas jautājumiem. Tas ir speciāls saentologu paņēmiens, kuri apgalvo, ka garīdznieku nogurdinošie sprediķi vairs nevienu nesaista. Latvijā reģistrēts saentologu “Rīgas centrs “Dianētika””. Saentologu skaits Latvijā – apm. 50 Bīstamība: ārkārtīgi bīstama sekta ar sātanisku novirzienu, var nodarīt ļoti lielu kaitējumu Latvijas iedzīvotājiem un valstij.
         9. Brahma Kumaris jeb Brahmas meitas.
        Kustību izveidojis kāds Lekhs Rajs no Pakistānas 1937.g., sekotājas bijušas galvenokārt sievietes, kuras tika pavedinātas, bijušas apsūdzības L.Raja seksuālos kontaktos ar saviem piekritējiem. L.Rajs vīzijās redzējis augstāku dvēseli – Šivu  (destrukcijas dievs hinduismā, būtībā – Sātans), kultā tiek pielūgts Šiva Baba. 1952.g. izveidots kustības oficiālais centrs Brahma Kumaris World Spiritual University (BKSWSU), tā nav akadēmiska mācību iestāde, bet tipiska destruktīva reliģiska organizācija, maskēta ar “garīgas universitātes” nosaukumu. Indijā esot 325, bet rietumos – 70 šo centru. Savos pasākumos Brahma Kumaris  var citēt pat Bībeli, lai maldinātu publiku, rīkot klasiskās mūzikas koncertus un melīgi uzdoties pat ANO struktūru. Sektai ANO simbolikas lietošana ir aizliegta. Sekta izdevusi Pasaules miera hartu, propagandētie priekšnosacījumi mieram ir attīrošā uguns un kodolkara holokausts. Lai rastos jaunā pasaule, vecā esot jāiznīcina ar svēto uguni – kodolkaru. Pēc Brahma Kumaris  mācības, pieķeršanās radiniekiem un vecākiem ir līdzvērtīga mantkārībai un dusmām. Brahma Kumaris  ir vairāku reliģiju apvienojums: hinduisma priekšstati kopā ar ezoterisku gnosticismu. Brahma Kumaris aizliedz normālas seksuālas attiecības starp laulātajiem, ja viens no tiem nepieder sektai, vervē galvenokārt sievietes, kuras nav sevi piepildījušas dzīvē,  vai vientuļas sievietes  ar lielām psiholoģiskām problēmām un kompleksiem, dodot tām aktīvas sabiedriskas dzīves ilūziju apmaiņā pret uzticību kultam. Reģionālās struktūrvienības (arī Latvijā) iestudē leļļu teātra ludziņas, attēlojot zelta laikmetu. Latvijā ir reģistrēts Brahma Kumaris pasaules garīgās universitātes Latvijas Centrs. Piekritēju skaits Latvijā – apm. 30 Bīstamība: totalitāra sekta ar sātanisku ievirzi, galējs fanātisms, ģimeņu šķelšana, bērnu kūdīšana pret vecākiem. Tos, kuri izlemj pamest sektu, pakļauj vajāšanām, psiholoģiskiem uzbrukumiem, apvainojumiem, apmelojumiem un izrēķināšanās draudiem.
       10. “Kristīgā zinātne”.
      Sekta kā protestantu reliģiska organizācija, izveidojusies ASV 19.gs. 70.gados. Pamatprincips: cilvēka izārstēšana iespējama tikai ar ticības palīdzību, pilnībā noliedzot medicīniskas aprūpes nepieciešamību. Sekta darbojas uz metafiziska panteisma un fiziskas dziedināšanas pamatiem. “Kristīgo zinātni”  nodibināja Mērija Edija Beikere, uzrakstot grāmatu Zinātne un veselība: Svēto Rakstu atslēga, ko pasniedza kā atklāsmi no Dieva. Grāmatā noliegta medicīna, ārsti un zāles, jo sāpēm, ciešanām un slimībām esot tikai iedomu raksturs. “Kristīgā zinātne”  gūst panākumus ar šķietami kristīgo raksturu, lai gan patiesībā ir 19.gs. gnosticisma un panteisma sajaukums ar uzsvaru uz ķermeņa ārstēšanu, pielietojot apšaubāmu objektīvās, materiālās realitātes noliegšanu. “Kristīgās zinātnes” mācībā ir pilnīgi sarauta saikne starp fiziskās realitātes objektīvo pasauli (matēriju) un  pārdabiskās  eksistences garīgo pasauli (prātu), sekotāji uz reliģiozitātes pamata tiek novesti šizofrēnijas stāvoklī, liekot ignorēt savas izjūtas un uztveri, piespiežot ticēt materiālās pasaules neesamībai. “Kristīgās zinātnes”  pārstāvjiem kontakts ar fizisko pasauli ir nāvējošs, viņi no tā izvairās. Būtībā tā ir neapzināta emociju apspiešana, kas vērsta uz sajūtu bloķēšanu. Latvijas Ārstu biedrība uzskata, ka “Kristīgās zinātnes” pamatdarbība – dziedināšana bez medikamentu palīdzības ir pretrunā ar Latvijas republikas likumdošanu un Latvijas Ārstu biedrības Ētikas kodeksu. Bīstamība: maldu sekta, kuras piekritēji kategoriski atsakās no medicīniskas palīdzības, kas var izraisīt to nāvi. Latvijā “Kristīgai zinātnei”  ir apm. 80 sekotāju un tā nav reģistrēta valsts iestādēs kā reliģiska organizācija.
        11. Mūnieši.
        Sekta, saukta arī Svētā Gara asociācija pasaules kristietības apvienošanai vai Apvienošanās baznīca, to izveidojis dienvidkorejiešu evaņģēlists San Mjang Mūns 1954.g., kurš sevi pasludinājis par mesiju, jo 16 gadu vecumā esot saņēmis atklāsmi  par savu dievišķīgo sūtību – pabeigt pasaules pestīšanu, no 1946.g. pavēlēja sevi dēvēt par San Mjang Mūnu – tulkojumā “mirdzošā saule un mēness”. Tiesāts par nodokļu nemaksāšanu un izlaidīgu dzimumdzīvi, bieži gadījumi, kad sievietes tikušas attīrītas  caur dzimumaktu ar mesiju Mūnu. Kopā ar savu pašreizējo sievu Mūns skaitās sektas vecāki – Tēvs un Māte. Mūnisms ir dīvains kristietības, puritāniskas morāles un Austrumu filosofiju sajaukums, tā pamatprincips: cilvēkus var atpestīt tikai Mūna dotā svētība, kuru iegūst, salaulājoties ar sektas izraudzītu partneri. Laulības noslēgšanas ceremonija ietver normālai cilvēku sabiedrībai nepieņemamas lietas – paša Mūna asiņu piliena izšķīdināšanu vīnā, ko dzer laulību ceremonijas laikā, ļauno garu izdzīšana, ko izdara jaunlaulātie, viens otram sitot ar nūjām u.tml. Mūnieši  vervē galvenokārt nenobriedušus jauniešus un sociālu grūtību nomāktus cilvēkus, parast pievilinot ar bezmaksas svešvalodu kursu un svešvalodas prakses ārzemēs piedāvājumiem, ko arī sniedz. Pēc tam seko rafinēta ilgstoša psiholoģiska un psihotropa apstrāde un cilvēks tiek neatgriezeniski iesaistīts sektā, kurā viņam jāveic kalpošana: ziedojumu vākšana, literatūras izplatīšana, fizisks darbs. Latvijā ir reģistrētas mūniešu organizācijas Sievietes par mieru visā pasaulē  un CARP. Piekritēju skaits Latvijā – apm. 100 Bīstamība: ļoti bīstama sekta, kas šķeļ ģimenes, aizvilina jauniešus, kuri pamet mājas, ģimenes, mācību iestādes. Mēģinājumi izkļūt no mūniešiem nereti beidzas ar nervu sabrukumu vai pat pašnāvību.
       12. “Ģimene” (“Dieva bērni”).
      Sociāli ļoti bīstama sekta, to 1968.g. izveidoja tolaik ASV dzīvojošais Deivids Bergs, līdz 1979.g. sekta saucās Dieva bērni. Tās pamattēze ir: par Dieva dēlu un meitu var kļūt, tikai stājoties dzimumsakaros ar citiem sektas locekļiem. Turklāt sektas locekļi ne vien piekopj jebkura veida grupveida seksu savā starpā, bet iesaista tajā arī savus mazgadīgos bērnus. Par sektas pilntiesīgu locekli kļūst tikai tas, kurš visu savu īpašumu nodevis sektas rīcībā, tāpēc sievietes sektā tiek piespiestas stāties seksuālās attiecībās ar bagātiem vīriešiem, lai viņus piesaistītu sektai. Lai savai darbībai piešķirtu publicitāti un ārēju respektablumu, “Ģimene” rīko publiskus pasākumus un labdarības koncertus. Par šim akcijām sektanti vāc labvēlīgas atsauksmes, kas turpmāk tiek izmantotas propagandas nolūkos. Sekta sabiedrības un varas struktūru spiediena rezultātā ir pametusi ASV un sniegusi formālu paziņojumu par atteikšanos no seksa ar bērniem, taču “Ģimenes” dzīvokļos tika atrasti bērnu pornogrāfijas materiāli, dažādās valstīs (arī Krievijā) sektas locekļi ir notiesāti par pedofīliju. Bīstamība: prettiesiska, sevišķi bīstama sekta ar orģiastisku, pretdabīgu darbību. Iespējams, ka sekta darbojas arī Latvijā – Jūrmalā.
       13. “Jaunapustuļu baznīca”.
       Sektu izveidojis kāds Londonas mācītājs Edvards Ervings, kuru izslēdza no draudzes. Viņš nodibināja savu draudzi, kura sludināja, ka tradicionālie kristieši ir daudz grēkojuši un novērsušies no Jēzus Kristus mācības. Tika izteikti pravietojumi  – Dievs viņus ir izredzējis par 12 apustuļiem, lai viņi pasauli sadalītu apgabalos un to sagatavotu Jēzus Kristus atkalatnākšanai. Svētais Gars varot izpausties tikai caur viņiem un vienīgi viņi varot izlemt, kas ir patiesība un kas nav. Sākotnēji jaunapustuļi sevi sauca par Katoliski apustulisko baznīcu  un ļoti vēlējās sasniegt vienotību, taču tas viņiem neizdevās. Tika sludināts, ka Kristus otrreizējā atnākšana notiks jaunapustuļu bīskapa Gotfrīda Bišofa laikā, tā kļuva par sektas dogmu, par kuru neviens nedrīkstēja šaubīties. Apšaubītājus nolādēja un izslēdza no baznīcas. Bišofs mira 1960.g. un Kristus nebija atnācis, kas jaunapustuļiem bija liels nepatīkams pārdzīvojums, jo atklāsmi par Kristus atnākšanu viņa dzīves laikā bija saņēmis Bišofs pats. Vēlāk tika paziņots, ka Bišofs nav kļūdījies, vienkārši Dievs esot mainījis savu plānu. Jaunapustuļi piesaista ar ciešu savstarpēju draudzību un ģimeniskumu. Viņiem nav ne īpašu apmācību vietu, ne semināru, ne skolu. Iesaistīšanai sektā tiek izmantota savstarpēja draudzība. Sektanti dzīvo patiesi godīgu dzīvi, dievkalpojumi ir ļoti vienkārši. Jaunapustuļu baznīca atbilst to cilvēku vajadzībām, kuri kaut kādā ziņā ir vīlušies apkārtējos cilvēkos un sabiedrībā, tomēr saglabājuši ētisko orientāciju un vēlas stingri norobežoties no pārējās sabiedrības un Baznīcas.
       14. Mormoņi jeb Pēdējo dienu svēto Jēzus Kristus baznīca.
      Sektu pagājušā gadsimtā nodibinājis bijušais spiritists un brīvmūrnieks Džozefs Smits, kurš apgalvoja, ka viņam parādījies eņģelis un licis atrast zelta loksnes ar zaudētu “svētu tekstu”. Tā tika sarakstīta Mormona grāmata, ko mormoņi uzskata par svētajiem rakstiem. Mūsdienu mormonisms ir atkāpies no tās un apgalvo, ka mūsu planētu pārvalda trīs dažādi dievi, diviem ir ķermeņi un tie kādreiz bija cilvēki un kļuva par dieviem, jo bija uzticīgi mormoņu mācībai.  Mormoņi uzskata, ka ir daudzi miljoni šādu dievu un katrs mormoņu vīrietis var kļūt par dievu un apdzīvot pasaules kopā ar savām sievām, ka Dievs  Tēvs kādreiz esot bijis parasts cilvēks, tāds pats kā mēs, bet caur noteiktu attīstības ceļu (ievērojot mormoņu likumus un sakramentus), kļuvis par Dievu un joprojām saglabā miesu un kaulus, ka Viņam esot tēvs, vectēvs utt., ka Jēzus Kristus ir tikai mūsu vecākais brālis, ka Baznīca esot atkāpusies no patiesības un Bībelē trūkstot daudz skaidru un dārgu nodaļu,  ko papildinot Mormona grāmata, kas esot tikpat svēta kā Bībele, un pestīšana esot tikai mormonisma piekritējiem utt. Latvijas mormoņu pirmā dievkalpojuma sapulce notika Rīgā 1998.g. septembrī. Bīstamība: pretencioza sekta ar brīvmūrniecisku ievirzi.Sektas vienmēr atsaucas uz ticības brīvību, taču nekaunīgi pārkāpj pilsoņu tiesības un apziņas brīvību, personīgās dzīves neaizskaramību mājās un uz ielas, uzmācoties ar savu propagandu un literatūru. Sevišķi izceļas Jehovas liecinieki, tie sastāda pilsētu plānus, pēc kuriem apstaigā dzīvokļus un mājas, vācot ziņas par dzīvesveidu, veselību, interesēm, attieksmi pret sektu utt., uzbāžas sabiedriskā transporta pasažieriem, dežūrē sabiedriskās vietās. Jebkuru nelūgtu ciemiņu mēs varam atraidīt – kā uz ielas, tā sabiedriskajā transportā un mājās, tās ir mūsu likumīgās tiesības, jo nevienam, izņemot valsts varas pārstāvjus ar attiecīgām pilnvarām, nav atļauts pārkāpt mūsu mājas slieksni, ja to nevēlamies. Sektanti nekaunīgi izmanto cilvēka biklumu un apmulsumu, lai ielauztos viņa personīgajā dzīvē. Sektanti-vervētāji tiek speciāli apmācīti un viņu mērķis ir kristieši no tradicionālajām konfesijām, talantīgi, enerģiski jaunieši, valsts ierēdņi, kultūras darbinieki, uzņēmēji. Sektās iesaistīti, tie pamet ģimeni, darbu, izglītību, darbavietu, pašcieņu, lai kalpotu kādam mesijam, vadonim, guru. Sektanti ir kā vēža šūnas novājinātā organismā, sektu mērķis ir politiskās un ekonomiskās varas pārņemšana,  maldu mācības vardarbīga uzspiešana – piem., krišnaīti plāno pasaulē izveidot kastu sistēmu kā nacismā un boļševismā, bet nepaklausīgos – iznīcināt, saentologi –pārņemt varu un izskaust visu, kas nesaskan ar viņu idejām. Neaizmirsīsim, ka sektanta personā mūsu priekšā stāv robots, kurš nāk faktiski no mafiozas struktūras, kuru saliedē dzelžaina disciplīna un bezierunu paklausība sektas vadībai.


         Kā atbildēt sektantiem? Filosofijas doktors Aleksandrs Dvorkins iesaka uzdot 10 jautājumus, ar kuriem 90% gadījumu var sektantu “atšifrēt”. Uzdodiet tos un vervētājs centīsies no jums “atkratīties”, jo nespēs dot skaidras atbildes. Atskanēs: mēs tikai cenšamies palīdzēt cilvēkiem atbrīvoties no viņu problēmām, mēs tikai gribam jūs uzaicināt uz interesantu semināru (konferenci, sanāksmi, svētsapulci) utt., mēs saprotam jūsu skeptisko attieksmi pret mums.  Vispirms tieši pajautājiet – vai sektas dibinātājs ir krimināli sodīts? (visbiežāk – ir!) , atbildes vietā dzirdēsiet garu monologu, ka izcili vadoņi, piem., Jēzus Kristus arī ticis vajāts un sodīts, apsūdzēts par draudzību ar sabiedrības zemākajiem slāņiem utt. Te laipni, bet uzstājīgi pārtrauciet sarunu biedru un paskaidrojiet, ka jūs neuzdevāt jautājumu par Jēzus dzīvi, bet gribat saņemt konkrētu un godīgu atbildi uz savu jautājumu. Ja vervētājs no tās izvairās, skaidrs, ka viņš melo vai cenšas nepatīkamo faktu noklusēt. Nekādā gadījumā nedodiet savu adresi vai tālruņa numuru, ja gribat iegūt papildus informāciju – palūdziet to viņam, lai turpmākās satikšanās notiek pēc jūsu iniciatīvas, vai nenotiek vispār. Atcerieties, ka situāciju jākontrolē jums un jebkurā mirklī varat pamest savu sarunu biedru vai tam palūgt nekavējoties atstāt telpas. Atcerieties – jūsu priekšā ir sektas upuris, kuram, iespējams, vajadzīgi norādījumi par viņa maldiem un garīga palīdzība. Tātad, 10 jautājumi:

1. Cik ilgi jūs esat savas grupas loceklis? Svarīgi pašā sākumā uzzināt, ar ko jums ir darīšana. Jo jaunāks, jo nepieredzējušāks un iespēja, ka viņš sāks melot, ir mazāka. Izlocīšanās un stomīšanās  gadījumā pajautājiet – kādēļ viņš pats sev nav spējis noskaidrot tik vienkāršu jautājumu?
2. Vai jūs gribat mani savervēt kādā organizācijā? Visbiežāk vervētājs atbildēs: nē, jūs man iepatikāties, un es gribu jums pastāstīt par mūsu mācību, metodēm, organizāciju. Tālāk viss atkarīgs no jums – vai jūs man piekritīsiet, vai nē. Iegaumējiet šo atbildi – tiklīdz jūs sāk vervēt, atgādiniet to un laipni, bet noteikti palūdziet likt sevi mierā.
3. Vai jūs varat minēt visu organizāciju nosaukumus, kas saistītas ar jūsu grupu? Tā jūs noskaidrosiet, vai vervētājs nenāk no totalitāras sektas – mūnistiem, saentologiem, sātanistiem (tie dažreiz slēpjas aiz rokmūzikas draugu biedrības izkārtnes). Ja vervētājs saka neesmu par to informēts, palūdziet, lai noskaidro, ja vajadzēs – piezvanīsiet viņam nākošajā dienā, ja saka: tādu organizāciju nav, bet jūs noskaidrojat, ka viņš ir melojis, tad tas būs vislabākais iemesls viņam parādīt durvis. Neuzdodot šo jautājumu, jūs riskējat neatklāt melus.
4. Nosauciet jūsu grupas dibinātāju, vai, ja tas miris, augstāko vadītāju. Pieprasiet maksimāli skaidru un pilnīgu atbildi. Nevēlēšanās atbildēt norāda, ka sektas vadītājs ir pietiekoši skandalozs. Izvairoties, var tikt nosaukts sektas vietējās nodaļas vai pilsētas grupas vadītāja vārds. Pieprasiet, lai nosauc sektas vadītāja vārdu. Iespējams, ka to izdzirdot, jums viss būs skaidrs un turpmākā saruna kļūs lieka.
5. Pastāstiet par jūsu organizācijas vadītāja pagātni, izglītību, sodāmībām. Ja ir tiesāts, tad par ko? Ļoti labs jautājums, jo tas noskaidro, vai sektas vadonis ir tas, par ko viņš uzdodas. Piem., pirmais mormonis Džozefs Smits sāka kā garu izsaucējs – spiritists un apslēptu mantu meklētājs; Jehovas liecinieku  “ciltstēvs” Čarlzs Rasels no 11 gadu vecuma bija sīktirgotājs; krišnaītisma pamatlicējs Svamī Prabhupāda bija sekmīgs uzņēmējs, kas pēc aiziešanas pensijā materiālo pasauli pasludināja par ilūziju; saentoloģijas dibinātājs Rons Habards nespēja pabeigt augstskolu, bija iejaukts netīrās finansu mahinācijās; mūniešu  izveidotājs San Mjang Mūns sēdēja cietumos Korejā un ASV par nodokļu nemaksāšanu un izvirtību; apvienoto evaņģēlisko Dieva draudžu  “bīskaps” Ārijs Roslēvičs ir izsaimniekojis skolu inventāru, sodīts par krāpniecību un bēguļojis no milicijas. Vērts noskaidrot, cik reizes sektas vadonis ir šķīries un kādas ir viņa attiecības ar gados jaunām sektas loceklēm – piem., sektas “Ģimene” dibinātājs Deivids Bergs vecumdienās  jaunu meiču sabiedrībā kolekcionē pornogrāfiskus videomateriālus par saviem sektas locekļiem; “miera cīnītājam” San Mjang Mūnam Korejā pieder rūpnīca, kurā ražo triecienšautenes un citu militāru produkciju utt. Iespējams, ka sektants arī nezin sektas vadoņa pagātni, tad jājautā: kādēļ tu ziedo dzīvi cilvēkam, neko par viņu iepriekš nenoskaidrojot? Atcerieties: Baznīca sniedz pilnīgu informāciju par sevi un aicina iekļauties draudzē tikai tad, ja cilvēks ir tam gatavs, toties sekta vēlas savervēt cilvēku, pirms viņš iegūst būtisku informāciju par to.
6. Kam jūsu grupa tic? Vai tā uzskata, ka mērķis attaisno līdzekļus, ka cilvēku drīkst krāpt it kā viņa paša labā? Vervētājs tūlīt nesāks izklāstīt sektas mācību. Viņš mēģinās modināt ziņkāri, lai jūs iesaistītu: noklausīties lekciju, noskatīties filmu, piedalīties semināra, t.i., ievilkt “savā teritorijā”, kur tam ir daudz lielākas iespējas. Ja vervētājs izvairās no šī jautājuma, skaidrs, ka viņš kaut ko slēpj. Jebkura Baznīcas konfesija ir spējīga īsumā izklāstīt savas ticības pamatus, tādēļ melīgs ir apgalvojums, ka īss izklāsts par grupu nav iespējams. Visbiežāk totalitārās sektās ir vairāki līmeņi – iesvaidītajiem (sektas vadībai), iekšējai lietošanai (vervētājiem), ārējai lietošanai – savervējamiem. Neļaujiet vervētājam novērsties no tēmas ar abstraktiem pašapzīmējumiem – mēs esam labi, cēli, godīgi, patiesi kristīgi utt. Tas ir mēģinājums aizmiglot acis un izvairīties no jautājuma. Ja noskaidrosiet, ka sniegtā informācija ir nepatiesa vai sagrozīta, skaidrs, ka vervētājs melo. Neuzķerieties uz āķa, ja sektanti teiks: daļu patiesības vajadzēja slēpt jūsu pašu dēļ, jo jūs ietekmēja informācijas līdzekļi vai Baznīca, jo tas nozīmē tikai vienu – sektas uzskats ir mērķis attaisno līdzekļus. Neviena sevi cienoša organizācija neņems talkā melus, lai palīdzētu cilvēkiem.
7. Ja iestāšos jūsu organizācijā, vai man kaut kas būs jāmaina savā dzīvē? Vai man būs jāpamet mācības, darbs, jums jāziedo visi savi ietaupījumi un īpašums, jāsarauj attiecības ar saviem tuviniekiem un draugiem, ja viņi izteiksies pret šo manu lēmumu? Totalitāras sektas vervētājs visdrīzāk atbildēs, ka no jums nekas vai gandrīz nekas netiek prasīts un ka jūs varēsiet turpināt iepriekšējo dzīves veidu, tomēr vairumam sektantu šis ir ļoti nepatīkams jautājums  un liks tiem ieņemt aizsargpozīciju. Tāpēc, uzdodot šo jautājumu, uzmanīgi vērojiet vervētāja reakciju. Pēc viņa atbildes pajautājiet, ar ko viņš pats nodarbojās, pirms iestājās sektā un ar ko viņš nodarbojas pašlaik. Varat izteikt šaubas, ja viņš apgalvo, ka ir retas profesijas pārstāvis, vai nosauc sevi par prestižas augstskolas studentu. Vēlreiz pajautājiet, vai viņa organizācijas pārstāvjiem ir atļauts melot. Ja vervētājs piedāvā bezmaksas kursus vai programmas, precizējiet, vai tiešām tās ir bezmaksas – vai pēc ievadkursa nevajadzēs maksāt aizvien vairāk un vairāk. Tas pats attiecas uz darba piedāvājumu ar īpaši izdevīgiem noteikumiem piem., iziet maksas sagatavošanas kursus, lai par “pazeminātu” maksu iegādātos preces pirmo partiju. Atcerieties, ka sektā bagāta kļūst tikai tās vadība un vervētāju vilinājumi ir pliks āķis.
8. Vai jūsu organizācijas darbība nav apšaubāma? Kādus argumentus izsaka tie, kas izstājas no jūsu organizācijas? Jautājums, kas parāda jūsu sarunu biedra informētību un gatavību atklātam dialogam. Uzdodiet to ar mierīgu un draudzīgu smaidu un pārsteidzoši bieži jūs dzirdēsiet: ziniet, ir tādi savādnieki, kas mūs sauc par totalitāru sektu, apgalvo, ka mums visiem ir izskalotas smadzenes un dēvē mūs par zombijiem. Varat iedomāties? Vai tad es esmu līdzīgs zombijam ar izskalotām smadzenēm?  Uzdodiet pretjautājumu: “bet kā, jūsuprāt, jāizskatās zombijam ar izskalotām smadzenēm? kā viņš uzvedas?” Visdrīzāk jūsu sarunu biedrs jutīsies neērti, bet, uzstājot uz atbildi, viņš pazudīs.
9. Ko jūs sakāt par bijušajiem jūsu organizācijas locekļiem? Vai jūs esat ar viņiem nopietni runājis par iemesliem, kādēļ tie jūs atstāja? Ja nē, kāpēc? Vai jūsu organizācija neļauj satikties ar tās bijušajiem locekļiem? Reakcija uz šo jautājumu atklāj ļoti daudz. Ikviena cienījama organizācija ar cieņu izturas pret cilvēka brīvību, savu locekļu tiesībām brīvi izstāties no tās un neaizliedz satikties ar tās bijušajiem biedriem. Sektām visbiežāk to pametušie ir nodevēji, ienaidnieki, atkritumi  utt. Sekta saviem locekļiem iedveš bailes no tiem, darot visu iespējamo, lai sektantus turētu tālāk no kritizētājiem. Pieredzējis vervētājs var atbildēt: jā, protams, daži man tuvi draugi ir aizgājuši no mums, lūdziet pastāstīt kaut ko sīkāk un jūs redzēsiet – jums melo. Vervētājs nespēs atbildēt uz jautājumiem kādus apsvērumus viņi min kā iemeslus, lai izstātos no jūsu organizācijas? un vai tagad, kad viņi jūs ir atstājuši, viņi ir laimīgāki, nekā tad, kad vēl bija pie jums?
10.  Nosauciet trīs lietas, kas jums nepatīk jūsu organizācijā un tās vadītājā!  Pats satriecošākais jautājums sektantam! Baznīcas konfesijās ticīgie atklāti kritizē savu vadību. Attieksme pret to ir dažāda, bet tas ir fakts. Toties sektants kritiku par savas sektas vadītāju, dibinātāju vai pašu sektu, kaut vai ļoti mērenu, atklāti neizsaka. Sektants ar izskalotām smadzenēm nekad sevi vai savu sektu neatzīs par nepilnvērtīgu – tāpat kā to nedara garīgi slims cilvēks. Bieži sektants ir zaudējis spēju kritiski vērtēt sev apkārt notiekošo, jo ir psihiski suģestēts. Uzdodot šo jautājumu, uzmanīgi vērojiet sektantu – viņš sāks stomīties un izskatīsies apstulbis, bet pēc domu apkopošanas nespēs atbildēt neko konkrētu, tādēļ, ka sektantiem aizliegts ne tikai izteikt, bet pat domās pieļaut kritiku par savu sektu, tās organizāciju un vadību.

         Īpaši uzmanīgi esiet ar vervētājiem, kuri apgalvo, ka viņu organizācijas pamatlicējam savā mācībā izdevies apvienot visu, ko sniedz kristietība un pasaules reliģijas. Visaptverošu vienību cilvēks sasniegt nespēj – to mēģināja kā Ļeņins, tā Hitlers, mūsdienās uz to pretendē Mūns, krišnaīti un saentologi ar savām totalitārajām, bīstamajām metodēm. Viņi piedāvā ārzemju braucienus, kursus, seminārus, konferences, izglītības programmas. Aiz tā visa ir tieksme cilvēku garīgi pakļaut un padarīt par sektas vergu, skrūvīti tās baisajā mehānismā. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka mūsu ģimenes, draugi, tuvinieki, draudžu locekļi cieš no sektu uzmācības. Paliksim nomodā par savas tautas garīgo veselību!