Kunga Jēzus kristīšanas svētkos Siksta kapelā Benedikts XVI vadīja dievkalpojumu, kura laikā nokristīja sešpadsmit bērnus. Pāvests uzsvēra, ka Kristība mūs dara par Kristus Miesas locekļiem, Dieva bērniem. Svētais tēvs norādīja uz vecāku un krustvecāku atbildību par bērnu audzināšanu kristīgā garā. Šī uzdevuma veikšanai ir nepieciešama Dieva žēlastība, ko saņemam caur sakramentiem.

"Vecāki, tāpat kā mēs, priesteri, nav avots. Drīzāk mēs esam kanāli pa kuriem var plūst Dieva mīlestības dzīvinošais spēks. Ja attālināsimies no avota, mēs pirmie izjutīsim tā negatīvās sekas un vairs nebūsim spējīgi audzināt citus," skaidroja pāvests.

Benedikts XVI atgādināja, ka ar Kunga Jēzus kristīšanas svētkiem noslēdzas Ziemassvētku laiks. Viņš aicināja pateikties Dievam par šo lielo ticības noslēpumu. Dievs tapa cilvēks, lai cilvēks kļūtu par Dieva bērnu. Svētais tēvs pieminēja Jāni Kristītāju, kurš norādīja uz Jēzu, kas nāk. "Labs audzinātājs nepievērš uzmanību tikai sev, bet vēlas, lai bērns vai audzēknis iemācās atklāt patiesību un stiprināt personīgo saikni ar Kristu – skaidroja pāvests. – Tāds audzinātājs cenšas ieklausīties patiesības balsī. Tāpēc vecāki un krustvecāki ir aicināti atvērties Svētā Gara gaismai caur lūgšanu un sakramentiem. Gars apgaismo prātu, piepilda sirdi, dāvā spējas tālāknodot ticības patiesības un iemācīt mīlēt Jēzu. Lūgšana ir audzināšanas priekšnoteikums. Lūgšana un sakramenti dāvā to patiesības gaismu, pateicoties kurai vienlaicīgi varam būt lēnprātīgi un stipri, maigi un stingri, spējam klusēt un runāt, un vajadzības gadījumā arī aizrādīt."

Pārpublicēts no Vatikāna Radio latviešu programmas

Kā jau solīts, šodien, 7. janvārī, ir publicēta Ticības mācības kongregācijas Nota ar pastorālajiem norādījumiem Ticības gada svinēšanai. Tās vispārējais saturs tika aplūkots jau pirms divām dienām izdotajā paziņojumā, ar kuru iepazīstinājām arī mūsu klausītājus. Šoreiz īpaši pakavēsimies pie Notas III un IV punktiem, kas attiecas uz Ticības gada svinēšanu vietējās Baznīcās.

Diecēžu līmenī Notā ieteikts rīkot Ticības gada atklāšanas un noslēguma svinības, katrā diecēzē organizēt Katoliskās Baznīcas katehismam veltītu dienu, īpašā veidā uz šīs dienas svinībām uzaicinot priesterus, konsakrētās personas un katehētus.

Bīskapi varēs izdot pastorālo vēstuli par ticības tematu, atgādinot par Vatikāna II koncila un Katoliskās Baznīcas katehisma nozīmi, un ievērojot specifiskos sev uzticētā ganāmpulka apstākļus. Tiek ieteikts arī, lai katrā diecēzē bīskapa vadībā tiktu organizēti katehēzes brīži, kas ir veltīti jauniešiem un tiem, kas meklē dzīves jēgu – lai viņi atklātu ekleziālās ticības skaistumu. Tāpēc tiek ieteiktas arī tikšanās ar nozīmīgiem ticības lieciniekiem.

Notā teikts arī, ka Ticības gads būs izdevīgs brīdis, lai pārbaudītu kā vietējās Baznīcās tiek uzņemta Vatikāna II koncila un Katoliskās Baznīcas katehisma mācība, kā tā izpaužas ticīgo dzīvē un visas kristīgās kopienas misijā. Tāpēc tiek ieteikts atjaunot diecezālo katehētu nodaļu dedzību, lai katehētu formācija notiktu saskaņā ar ticības saturu.

Tāpat tiek pamudināts pievērst nemitīgu uzmanību klēra izglītībai. Ticības gadā klēra formācijā galvenā uzmanība jāveltī Vatikāna II koncila dokumentiem un Katoliskās Baznīcas katehismam, izskatot tādus tematus, kā, piemēram, „Augšāmcēlušā Kristus sludināšana”, „Baznīca – pestīšanas sakraments”, „Evaņģelizējošā misija mūsdienu pasaulē”, „Ticība un neticība”, „Ticība, ekumenisms, starpreliģiju dialogs”, „Ticība un mūžīgā dzīve”, „Katehisms pastorālajā aprūpē”.

Bīskapi tiek aicināti veicināt grēksūdzes sakramenta pieņemšanu, jo īpaši Lielā Gavēņa laikā, un lūgt piedošanu Dievam, jo īpaši grēkos, kas vērsti pret ticību.

Notā tiek ieteikts iesaistīt akadēmisko un kultūras pasauli atjaunotā dialogā starp ticību un prātu. Šai ziņā var izmantot simpozijus, sanāksmes un studiju dienas, jo īpaši katoliskajās augstskolās. Kā apustuliskajā vēstulē Porta fidei ir rosinājis pāvests Benedikts XVI, ir jāpierāda, ka „starp ticību un autentisku zinātni nevar pastāvēt nekāds konflikts, jo tās abas, lai arī katra dažādā veidā, tiecas uz patiesību”.

Ticības mācības kongregācijas pastorālajos norādījumos, kas izstrādāti sadarbībā ar vairākiem citiem Svētā Krēsla dikastērijiem, tiek ieteikts arī rīkot tikšanās ar cilvēkiem, kas „lai arī neatzīst sevī ticības dāvanu, tomēr cenšas meklēt savas eksistences galējo jēgu un patiesību”.

Bez tam, Ticības gads diecēžu līmenī var kļūt par izdevīgu brīdi, lai veltītu lielāku uzmanību katoliskajām skolām kā atbilstošām vietām, kurās audzēkņiem sniegt dzīvu liecību par Kungu un ieaudzināt viņos ticību.

IV Notas punktā var rast ieteikumus Ticības gada atzīmēšanai draudzēs, ekleziālajās kopienās, apvienībās un kustībās. Gatavojoties šim gadam, kas sāksies 11. oktobrī, visi ticīgie tiek aicināti uzmanīgi lasīt un pārdomāt pāvesta Benedikta XVI apustulisko vēstuli Porta fidei.

Ticības gads būs izdevīgs brīdis, lai intensīvāk dzīvotu saskaņā ar savu ticību liturģijas svinībās, īpaši Euharistijā. Priesteri šai gadā tiek aicināti vairāk laika veltīt Vatikāna II koncila dokumentu un Katoliskās Baznīcas katehisma studijām. Tāpat viņi tiek aicināti sastādīt homīliju ciklus par ticību un dažiem tās specifiskiem aspektiem. Cikli varētu saukties, piemēram, „Tikšanās ar Kristu”, „Credo galvenais saturs”, „Ticība un Baznīca”.

Katehēti, savukārt, tiek aicināti vairāk smelties no Katoliskās Baznīcas katehisma doktrinālās bagātības un kopā ar draudžu prāvestiem un ticīgo grupām lasīt un studēt šo svarīgo instrumentu, tādējādi veidojot nelielas ticības un Jēzus Kristus apliecināšanas kopienas.

Katoliskās Baznīcas katehismu, kā arī dažādus palīglīdzekļus ģimenēm tiek ieteikts izplatīt arī draudzēs. Tiek atgādināts, ka ģimenes ir autentiskas „mājas baznīcas”, un pirmā vieta, kur tālāk tiek nodota ticība. Priesteri ir aicināti apmeklēt ģimenes, svētīt mājas, rūpēties par to, lai bērni un pieaugušie pieņemtu Kristības un Iestiprināšanas sakramentus, kā arī – lai tiktu salaulāti bērnu vecāki.

Ticības gadā par izdevīgu ticības sludināšanas līdzekli var kļūt dažādas ticīgo misijas un citas iniciatīvas draudzēs un darba vietās.

Konsakrētās un apustuliskās dzīves institūtu locekļi tiek pamudināti iesaistīties jaunajā evaņģelizācijā, bet kontemplatīvās dzīves kopienas – lūgties par ticības atjaunotni Dieva tautā un tās nodošanu jaunajām paaudzēm. Ekleziālās kustības un apvienības ar jaunu sparu, sadarbībā ar vietējiem Baznīcas ganiem, tiek rosinātas uzņemties iniciatīvas, kas atbilst viņu harizmai. Savukārt, visiem ticīgajiem ir adresēts aicinājums atjaunot savu ticības dāvanu, censties liecināt par savu ticības pieredzi, praktizēt tuvākmīlestības darbus, veikt dialogu ar brāļiem un māsām ticībā, ar citu kristīgo konfesiju un citu reliģiju pārstāvjiem, kā arī ar tiem, kas Dievam netic, vai pret ticību ir vienaldzīgi.

Tādā veidā tiek novēlēts, lai visa kristīgā tauta sāk misiju, cenšoties uzrunāt tos, ar kuriem kopā dzīvo, strādā, atrodas ikdienā, un dara to apzinoties, ka viņi paši ir saņēmuši pestīšanas vēsti, ko ir vērts piedāvāt citiem.

Notas noslēgumā teikts: „ticība ir mūsu dzīves pavadone, kas palīdz ar aizvien jaunu skatienu saskatīt Dieva brīnumus, ko Viņš veic mūsos. Cenšoties saredzēt laiku zīmes, ticība katram no mums liek kļūt par dzīvu Jēzus Kristus klātbūtnes zīmi pasaulē. Visu Ticības gada iniciatīvu mērķis ir veicināt priecīgu ticības atklāsmi un atjaunotu tās liecību. Līdz ar šeit izteiktajiem norādījumiem visi Baznīcas locekļi tiek aicināti darboties, lai Ticības gads kļūtu par privileģētu brīdi, kurā dalīties tajā, kas ir visdārgākais katram kristietim, proti, tajā, ka Jēzus Kristus ir cilvēka Pestītājs, universa Karalis, kā arī ticības autors un pilnveidotājs.”

Pārpublicēts no Vatikāna Radio latviešu programmas

Kunga parādīšanās svētkos Romā jau 27. reizi notika ievērojams kultūras pasākums – teatralizētais gājiens „Viva la Befana”. To organizē Eiropas Ģimeņu apvienība, lai palīdzētu jaunajai paaudzei atklāt Epifānijas svētku bagāto garīgo nozīmi. Vairāki simti seno laiku augstmaņu drānās tērpušos dalībnieku – bērnu, jauniešu un pieaugušo jau pirms pulksten 11:00 pulcējās pie Eņģeļa pils. No turienes raibā svīta, sekojot trīs Austrumu Gudrajiem, devās uz Svētā Pētera laukumu, lai pēc lūgšanas „Kunga Eņģelis” nodotu pāvestam simboliskās dāvanas. Pūtēju orķestru un sitamo instrumentu skaņas, zirgu pakavu klaboņa un automašīnu skaņas signālu troksnis jaucās ar dziesmām, aplausiem un saucieniem. Uzveduma nosaukums „Viva la Befana” saistās ar labo feju, kas Kunga parādīšanās svētkos bērniem nes dāvanas. Liela izmēra dažādu krāsu zeķēs bērni Itālijā saņem saldumus un rotaļlietas. Šogad krāšņā gājiena galvenie varoņi – trīs Austrumu Gudrie ieradās no Pomēcijas un Pontino.

Pārpublicēts no Vatikāna Radio latviešu programmas

„Tikai tas, kurš personīgi pazīst Dievu, var vest pie Viņa citus. Tikai tas, kurš ved cilvēkus pie Dieva, vada viņus pa dzīvības ceļu”, sacīja Benedikts XVI, skaidrojot, kas bija Austrumu Gudrie, un norādot uz bīskapu misijas galvenajām raksturiezīmēm. Kunga parādīšanās jeb Epifānijas svētkos pāvests Svētā Pētera bazilikā vadīja Euharistijas svinības. To laikā divus priesterus konsekrēja par bīskapiem. Atgādinām, ka šajā pašā datumā 1996. gadā Jānis Pāvils II Ordinācijas sakramenta pilnību dāvāja arī diviem latviešiem, nu jau emeritētajiem Liepājas un Jelgavas diecēzes vadītājiem, Ārvaldim Andrejam Brumanim un Antonam Justam. Šodien Benedikts XVI uzsvēra, ka nemierīgā sirds ir tāda sirds, kas neapmierinās ne ar ko mazāku par pašu Dievu. Tā ir sirds, kas kļūst par mīlošu sirdi. Nekādas apreibinošās vielas nespēj cilvēka sirdi atbrīvot no šī nemiera. Tā vienmēr turpina ilgoties pēc Dieva. Pāvests norādīja, ka ceļu pie Dieva rāda mums radītā pasaule un Svētie Raksti. Dievu atklājam ar prātu un ticību.

Runājot par Epifānijas svētku nozīmi, Svētais tēvs atgādināja, ka tie ir gaismas svētki. Pasaulē ieradās Kristus, kurš ir patiesā Gaisma, un kurš apgaismo cilvēkus. Viņš kļuva cilvēks, lai mēs kļūtu par Dieva bērniem. Trīs Austrumu Gudro ceļš uz Betlēmi iezīmē visas cilvēces svētceļojuma pie Dieva sākumu – norādīja Benedikts XVI. Kas bija šie gudrie? – jautāja pāvests. Viņi bija zinātnieki, kuri tomēr neapmierinājās ar to, ko jau zināja. Viņiem nepietika ar to, ka zināja daudz. Viņi gribēja izzināt vēl vairāk un dziļāk, gribēja atklāt dziļāko patiesību par cilvēku. Austrumu Gudro sirds bija nemierīga. Viņiem nepietika tikai ar šķietamo, acīmredzamo un ierasto. Viņi tiecās iepazīt iespējams iepriekš dzirdēto apsolījumu (sal. Sk 24, 17) un meklēja Dievu. Tie bija modri cilvēki, spējīgi saskatīt Dieva zīmes, drosmīgi un reizē pazemīgi, ietekmīgi un gudri. Benedikts XVI uzsvēra, ka viņus interesēja patiesība, nevis cilvēku spriedumi. Tāpēc bija gatavi doties garajā smagajā ceļā.

“Dārgie draugi, kā lai tajā visā nesaskatām dažas būtiskas bīskapa kalpojuma iezīmes?” – jautāja Svētais tēvs. “Arī bīskapam jābūt cilvēkam ar nemierīgu sirdi, tādam, kurš neapmierinās ar ierastajām šīs pasaules lietām, bet seko savas sirds nemieram, kas liek viņam aizvien vairāk iekšēji tuvoties Dievam, meklēt Viņa vaigu, iepazīt Viņu aizvien labāk, lai varētu Viņu aizvien vairāk mīlēt”. Pāvests piebilda, ka arī bīskapam jābūt nomodā, pazemīgam, drosmīgam, tādam, kurš nebaidās no tā, ko domā cilvēki, bet rīkojas saskaņā ar nemainīgo patiesību. Viņam jābūt spējīgam iet pa priekšu un rādīt ceļu. Bīskapa uzdevums ir sludināt Kristus Evaņģēliju, iet pa priekšu savam ganāmpulkam un to vadīt, būt par svētā ticības mantojuma uzticīgu glabātāju, būt žēlsirdīgam un mīlošam, kā arī būt nenogurstošam lūgšanas cilvēkam. Svētais tēvs paskaidroja, ka nemitīgi lūgties nozīmē nekad nezaudēt saikni ar Dievu, ļaut, lai Viņš aizskar sirdi un piepilda ar savu gaismu.

Runājot par sirds nemieru, Benedikts XVI uzsvēra, ka to nevar kliedēt itin nekādas pat visstiprākās apreibinošās vielas. No vienas puses, cilvēks vienmēr ilgojas pēc Dieva, no otras – arī Dieva sirds ir nemierīga, arī Viņš nemitīgi mūs gaida un meklē. Tieši tādēļ Dievs izvēlējās doties pie mums, ejot cauri Betlēmei, Kalvārijai, Jeruzalemei un Galilejai, līdz pat pasaules robežām. Apustuļu uzdevums ir atbildēt šim Dieva nemieram un atklāt Viņu visiem cilvēkiem. Noslēgumā pāvests atgādināja, ka Dievs atklājas mums radītajā pasaulē un Svētajos Rakstos. Austrumu Gudrie sekoja zvaigznei. Radītāja pēdas ļāva viņiem atrast Dievu. Tomēr ar to vien nepietiek. Galīgais ceļa rādītājs ir paša Dieva Vārds, kas izteikts Svētajos Rakstos. Radītā pasaule un Svētie Raksti, prāts un ticība ir divi nešķirami elementi, kas ved mūs pie dzīvā Dieva. Austrumu Gudrie vadījās pēc zvaigznes. Kas tā īsti bija, par to zinātnieki diskutē vēl šodien. Taču patiesā zvaigzne, pēc kuras varam mēs vadīties, ir pats Kristus. Varētu teikt, ka Viņš ir „Dieva mīlestības izvirdums”. Arī Austrumu Gudrie un vēlāk visu laiku svētie kļuva par zvaigznēm, kas rāda citiem ceļu pie Dieva. Saskarsme ar Dieva Vārdu izraisīja viņos „gaismas eksploziju”, kā rezultātā Dieva spožums var apgaismot šo pasauli un rādīt mums ceļu – sacīja Benedikts XVI.

Pārpublicēts no Vatikāna Radio latviešu programmas

Epifānijas svētkos uz lūgšanu „Kunga eņģelis” pāvests ieradās ar nelielu nokavēšanos, par ko viņš atvainojās tās dalībniekiem, paskaidrojot, ka pirms neilga brīža svētā Pētera bazilikā viņš konsakrēja divus jaunus bīskapus.

Pirms lūgšanas teiktajā uzrunā Benedikts XVI pakavējās pie šīsdienas svētku nozīmes, atgādinot, ka tie ir ļoti seni. Epifānijas svētku pirmsākumi meklējami kristīgajos Austrumos un tie izceļ Jēzus Kristus parādīšanos visām tautām. Šo parādīšanos apliecina ķēniņi, kas ieradās Betlēmē pagodināt tikko dzimušo jūdu Karali. „Tā jaunā gaisma, kas iedegās Ziemassvētku naktī, šodien sāk atmirdzēt pasaulē. Par to liek domāt zvaigznes tēls – debesu spīdeklis, kas piesaistīja ķēniņu uzmanību un vadīja tos ceļā uz Jūdeju,” teica pāvests. Viņš piebilda:

„Visu Ziemassvētku laiku Efipāniju raksturo gaismas temats, kas ir saistīts faktu, ka ziemeļu puslodē pēc ziemas saulgriežiem diena kļūst garāka par nakti. Taču, neraugoties uz ģeogrāfisko stāvokli, uz visām tautām attiecas Kristus vārdi: „Es esmu pasaules gaisma. Kas man seko, tas nestaigā tumsā, bet iegūs dzīvības gaismu” (Jņ 8, 12). Jēzus ir gaisma, kas parādījās pie cilvēces apvāršņa, lai apgaismotu katra cilvēka eksistenci un lai mūs visus kopā vadītu pretim mūsu svētceļojuma mērķim, pretim brīvības un miera zemei, kurā vienmēr dzīvosim pilnīgā kopībā ar Dievu un starp mums pašiem.”

Pāvests paskaidroja, ka šī noslēpuma sludināšanu Kristus ir uzticējis savai Baznīcai. Svētais Pāvils raksta, ka to Viņš ir atklājis saviem svētajiem apustuļiem un praviešiem caur Svēto Garu, proti, ka tautas Jēzū Kristū ir aicinātas dalīties tai pašā mantojumā, veidot to pašu mieru un būt tā paša apsolījuma dalībnieki caur Evaņģēliju” (Ef 3,5-6).

Pāvests norādīja, ka sekojošo aicinājumu, kuru pravietis Isajs adresē svētajai Jeruzalemes pilsētai, var attiecināt uz Baznīcu: „Celies, topi apgaismots! Jo tava gaisma nāk, un Kunga godība uzlec pār tevi. Tik tiešām, tumsība apklāj zemi un dziļa krēsla tautas, bet pār tevi uzlec kā saule tas Kungs, un Viņa godība parādās pār tevi” (Is 60, 1-2).

Atsaucoties uz šiem pravieša vārdiem, pāvests teica: „Pasaule ar visiem saviem resursiem nespēj dot cilvēcei gaismu, lai vadītu tās gājumu. Ar to sastopamies arī mūsu dienās: Rietumu civilizācija šķiet apmaldījusies un pazaudējusi savu orientieri, tā ceļo it kā taustoties. Taču Baznīca, pateicoties Dieva Vārdam, spēj saredzēt caur šo dūmaku. Tai nav tehnisku risinājumu, taču tās skatiens ir pievērsts mērķim, un tā sniedz Evaņģēlija gaismu visiem labas gribas cilvēkiem no visām nācijām un kultūrām.”

Uzrunas noslēgumā Benedikts XVI uzsvēra, ka šī ir arī pontifikālo pārstāvju dažādās pasaules valstīs, kā arī starptautisko organizāciju misija. Pāvests vēlreiz atgādināja, ka šorīt viņš ir konsakrējis divus jaunus bīskapus. Viņš piebilda, ka tie ir apustuliskie nunciji un novēlēja viņu kalpošanu Jaunavai Marijai.

Pārpublicēts no Vatikāna Radio latviešu programmas

Tāpat kā ik gadus 6. janvārī, pirms lūgšanas „Kunga eņģelis”, pāvests nosauca arī to bīskapu vārdus, kurus šī gada konsistorijā iecels par kardināliem. „Kardinālu uzdevums ir palīdzēt Pētera pēctecim veikt viņa kalpošanu, stiprināt brāļus ticībā un būt par Baznīcas vienotības un kopības pamatu,” paskaidroja Benedikts XVI.

Pavisam šogad tiks iecelti 22 jauni kardināli. 10 no tiem ir Romas kūrijas darbinieki – Tautu evaņģelizācijas kongregācijas prefekts Fernando Filoni, Penitenciērijas vadītājs Manuels Monteiro de Kastro, Marijas lielākās bazilikas Santa Maria Maggiore arhipriesteris Santoss Abrils i Kasteļjo, Vatikāna valsts Pontifikālās komisijas prezidents un Vatikāna valsts gubernators Džuzepe Bertello, Pontifikālās Likumdošanas tekstu padomes prezidents Frančesko Kokkopalmerio, Konsakrētās un apustuliskās dzīves kongregācijas prefekts Žoa Brazs de Avizs, Jeruzalemes Svētā kapa bruņinieku ordeņa lielmestrs Edvins Frederiks O’Braiens, Svētā Krēsla mantojuma administrācijas prezidents Domeniko Kalkaņjo un Svētā Krēsla ekonomisko lietu prefektūras prezidents Džuzepe Versaldi.

No atsevišķām valstīm par kardināliem tiks iecelti 9 bīskapi. Tie ir Ernakulamas-Angamalī sīru malabariešu rita arhibīskaps no Indijas Džordžs Alenherijs, Toronto arhibīskaps Tomass Kristofers Kolinss, Prāgas arhibīskaps Dominiks Duka, Utrehtas arhibīskaps Villems Jakobus Eijks, Florences arhibīskaps Džuzepe Bertori, Ņujorkas arhibīskaps Timotijs Maikls Dolens, Berlīnes arhibīskaps Rainers Marija Velki, Hongkongas bīskaps Džons Tongs Hons un Fegerešas-Alba Jūlijas arhibīskaps Lucians Muresans.

Bez tam, kardinālu kārtā pāvests ir vēlējies paaugstināt Namūras diecēzes priesteri, emeritēto reliģiju vēstures profesoru Luvēnas katoļu universitātē Žuliēnu Ries, emeritēto vairāku Romas universitāšu docētāju un konsultantu Ticības mācības kongregācijā Prospēru Grehu un emeritēto docētāju Pontifikālajā Gregora universitātē, arī ilggadējo konsultantu Ticības mācības kongregācijā, jezuītu tēvu Karlu Bekeru.

Pāvests paziņoja, ka nākamais kardinālu konsistorijs notiks šī gada 18. februārī.

Pārpublicēts no Vatikāna Radio latviešu programmas

Vatikānā izdots paziņojums par Ticības mācības kongregācijas Notu, kurā būs ietvertas pastorālās norādes Ticības gadam. Paziņojumā atgādināts, ka līdz ar 2011. gada 11. oktobrī izdoto apustulisko vēstuli Porta fidei, pāvests Benedikts ir izsludinājis Ticības gadu. Tas sāksies 2012. gada 11. oktobrī – Vatikāna II koncila atklāšanas 50. gadskārtā, un noslēgsies 2013. gada 24. novembrī – Kristus, universa Karaļa svētkos. „Līdz ar šāda gada pasludināšanu, pāvests vēlas pievērst Baznīcas uzmanību tam, kas, jau sākot no viņa pontifikāta pirmās dienās, ir vistuvāk viņa sirdij – tikšanās ar Jēzu Kristu un ticības skaistums Viņā,” teikts paziņojumā. Tajā lasām, ka pēc Benedikta XVI lūguma, Ticības mācības kongregācija gatavojas izdot Notu ar norādījumiem Ticības gada atzīmēšanai. Šī Nota ir tapusi, sadarbojoties ar vairākiem Svētā Krēsla dikastērijiem, kā arī ar Ticības gada sagatavošanas komiteju.

Nota, kas tiks datēta ar 6. janvāri – Epifānijas svētkiem, pie lasītājiem nonāks nākamajā dienā – 7. janvārī. Šodienas paziņojumā, savukārt, īsumā tiek izskatīts tās saturs. Notas ievadā teikts, ka Ticības gada mērķis ir palīdzēt jau pašiem Baznīcas locekļiem no jauna atklāt savu ticību, lai viņi varētu būt ticami un priecīgi liecinieki par augšāmcēlušo Kungu, spējīgi ceļveži tiem, kas meklē dzīves jēgu.

Ticības gads sāksies 11. oktobrī – dienā, kurā pirms 50 gadiem sākās Vatikāna II koncils. Viens no tā galvenajiem mērķiem bija padziļināt Baznīcas attiecības ar pasauli. Paziņojumā tiek pieminēts Katoliskās Baznīcas katehisms, kurš būdams Vatikāna II koncila darba auglis, ir viens no ticības kontinuitātes atjaunošanas līdzekļiem. Katehismā ir ietvertas „vecas un jaunas lietas” (Mt 13, 52), proti, senā un tradicionālā katehēzes kārtība – Credo, liturģija, kristiešu darbība un lūgšana, tai pašā laikā tas viss ir izteikts jaunā veidā, lai atbildētu uz mūslaiku jautājumiem. Tiek sagaidīts, ka Ticības gads būs privileģēts brīdis, lai veicinātu Vatikāna II koncila mācības un Katoliskās Baznīcas katehisma izplatību.

Pastorālie norādījumi, kas ietverti Notā, ir uzrakstīti, lai veicinātu gan tikšanos ar Kristu caur patiesiem ticības lieciniekiem, gan arī – lai pilnveidotu zināšanas par Baznīcas mācību.

Piedāvājumi, ar kuriem varēs iepazīties Notā, ir izteikti četros līmeņos – universālās Baznīcas, Bīskapu konferenču, diecēžu, kā arī draudžu, kopienu, ekleziālo apvienību un kustību līmeņos. Lūk, daži īpaši ierosinājumi – līdz ar svinīgo Ticības gada atklāšanu un daudziem citiem pasākumiem, kuros piedalīsies pāvests, tai skaitā Bīskapu Sinodi un Pasaules jauniešu dienām 2013. gadā, universālajā Baznīcā tiek ieteiktas ekumeniskas iniciatīvas.

Bīskapu konferenču līmenī tiek rosināts pilnveidot katehēzes kvalitāti, lai tā pilnībā atbilstu Katoliskās Baznīcas katehismam. Šai ziņā lietderīgi ir izmantot sociālās komunikācijas un mākslas valodu, televīzijas un radio raidījumus, filmas un publikācijas.

Diecēžu līmenī Ticības gads tiek izvērtēts kā atjaunota dialoga iespēja starp ticību un prātu, izmantojot simpozijus, sanāksmes un studiju dienas, jo īpaši katoliskajās augstskolās. Tāpat tas būs izdevīgs laiks, lai samierinātos ar Dievu, izdarot grēku nožēlu, jo īpaši, atzīstot grēkus pret ticību.

Savukārt draudžu līmenī centrālais piedāvājums ir ticības veicināšana liturģijas svinībās, īpaši Euharistijā.

Paziņojumā teikts arī, ka līdzās Pontifikālajai Jaunās Evaņģelizācijas veicināšanas padomei tiks nodibināts Ticības gada sekretariāts, lai koordinētu dažādas iniciatīvas, ko izvirza Svētā Krēsla dikastēriji. Sekretariāts varēs izteikt arī piedāvājumus Ticības gada pasākumiem un tam būs sava informācijas lapa Internetā.

Pārpublicēts no Vatikāna Radio latviešu programmas

Vispārējā nodomā Benedikts XVI aicina lūgties: Lai dabas katastrofu upuri saņem nepieciešamo garīgo un materiālo palīdzību, kas ļautu viņiem atjaunot savu dzīvi.

Katrreiz, kad kaut kur notiek kāda dabas katastrofa, pāvests apliecina cietušajiem savu solidaritāti un vēršas pie visas pasaules sabiedrības ar aicinājumu palīdzēt traģēdijas upuriem. Tā piemēram, pēc „Kunga eņģelis” lūgšanas 2009. gada 4. oktobrī viņš sacīja: „Manas domas šajā brīdī ir pievērstas Klusā okeāna un Dienvidaustrumāzijas reģiona tautām, ko šajās dienās skāra postošas dabas katastrofas – cunami Samoa un Tongas salas, taifūns Filipīnas, Vjetnamu, Laosu un Kambodžu, un zemestrīce Indonēziju. Šajās katastrofās daudzi cilvēki zaudēja dzīvību, pazuda bez vēsts un palika bez pajumtes. Bez tam savās domās esmu ar tiem, kuriem ciešanas sagādāja plūdi Sicīlijā un Messīnas apgabalā”. Toreiz teiktajā uzrunā pāvests aicināja visus ticīgos pievienoties viņam savās lūgšanās par katastrofu upuriem un viņu tuviniekiem. Svētais tēvs apliecināja, ka ir garīgi vienots ar visiem, kurus skāruši pārbaudījumi, un lūdzas, lai Dievs atvieglo viņu ciešanas. Benedikts XVI mudināja visas pasaules sabiedrību sniegt dabas katastrofu upuriem arī materiālo palīdzību un atbalstu.

Misionārais pāvesta lūgšanu nodoms jaunā gada sākumā ir veltīts mieram: Lai kristiešu iesaistīšanās cīņā par mieru kļūst par iespēju apliecināt Kristu visiem labas gribas cilvēkiem.

Miers ir ne tikai Dieva dāvana, bet arī visu labas gribas cilvēku darbības pūliņu rezultāts – norādīja Benedikts XVI, noslēdzot Tuvo Austrumu Bīskapu Sinodi 2010. gada 24. oktobrī. Viņš atzina, ka Tuvajos Austrumos pārāk ilgi plosās konflikti, kari, vardarbība un terorisms. Tomēr nekad nedrīkst padoties. Pēc miera vajag tiekties, un to jādara nekavējoties. Miers ir iespējams – uzsvēra pāvests. Viņš atgādināja, ka miers ir absolūti nepieciešamais nosacījums tam, lai katrs cilvēks varētu dzīvot personas cienīgu dzīvi un sabiedrībā valdītu labklājība. Bez tam, miers ir labākais līdzeklis, lai pasargātu Tuvo Austrumu apgabalu no cilvēku aizbraukšanas. Ticīgos Svētais tēvs aicināja lūgties par mieru Svētajā Zemē, citās šī reģiona valstīs un visā pasaulē. Pāvests norādīja arī uz reliģiskās un sirdsapziņas brīvības būtisko nozīmi.

Vēstījumā 44. Pasaules Miera dienā, kas tika atzīmēta 2011. gada 1. janvārī, Benedikts XVI atgādina, ka reliģiskās brīvības pamats ir cilvēka personas cieņa, un tā ir orientēta uz „nemainīgo patiesību”. Reliģiskā brīvība ir autentiska tad, ja iet roku rokā ar patiesības meklējumiem un ar patiesību par cilvēku. Mūsdienu pasaulē reliģijas aizsegā daudzviet notiek diskriminācijas, vardarbība un vajāšanas. Tāpēc vēstījumā izvirzītais jautājums sniedz nozīmīgus izvērtēšanas kritērijus. Tas palīdz atšķirt īstu „reliģiozitāti” no fundamentālisma un dažādām manipulācijām. Viss, kas vēršas pret cilvēka cieņu, reizē nostājas pret patiesību un ir pretrunā ar reliģijas brīvību. Vatikāna II koncils atgādina par katra cilvēka pienākumu un tiesībām meklēt patiesību reliģijas lietās. Šo tiesību ievērošana ir nepieciešamais priekšnoteikums cilvēka integrālajai attīstībai, kopējā labuma un miera veicināšanai.

Pārpublicēts no Vatikāna Radio latviešu programmas

Kristus grib, lai mēs savas sirdis atvērtu Viņa Evaņģēlija gaismai un izstarotu šo gaismu citiem cilvēkiem. Viņš grib, lai mēs kļūtu par gaismu pasaulei – sacīja Benedikts XVI, uzrunājot vispārējās audiences dalībniekus. Tā kā vēl dzīvojam Ziemassvētku liturģiskajā laikā, katehēzes mācībā pāvests pievērsās diviem būtiskiem Kristus dzimšanas noslēpuma aspektiem – prieka un gaismas tematam. Viņš uzsvēra, ka Dieva Dēla cilvēktapšana ir vienreizējs un grandiozs notikums, kas izraisa mūsos prieku un aicina mūs kļūt par gaismu.

Tātad pirmais Ziemassvētku aspekts ir prieks. Benedikts XVI jautāja, kāds īsti ir šī prieka avots? No kurienes tas rodas? Tā avots ir sirds izbrīna, Jēzus Bērna kontemplācija. Redzot, ka Dievs mums ir līdzās, gādā un darbojas mūsu dzīvē, sirdī rodas apbrīna un prieks. Mēs apzināmies, ka šajā mazā Bērna vaigā atspoguļojas paša Dieva attēls. Ziemassvētki izraisa prieku, jo Dievs, kurš ir visaugstākais labums, dzīvība un patiesība, kļūst mums tuvs. Viņš ienāk mūsu vidū. Tas ir laiks, kad debesis satiekas ar zemi. Mazajā Jēzus Bērnā satiekas Dieva mūžīgums, spēks, svētums, dzīvība un prieks ar mūsu vājumu, grēku, ciešanām un nāvi. Dievs noliecas pār cilvēku, lai ieceltu viņu savas valstības godībā.

Pāvests norādīja, ka runājot par Ziemassvētkiem, var runāt par „brīnišķīgu apmaiņu” starp Dievu un cilvēku. Dieva Dēls kļuva cilvēks, lai cilvēks kļūtu Dievs – savā laikā sacīja sv. Lionas Irenejs, sv. Atanāzijs un citi Baznīcas tēvi. Šajā sakarā Benedikts XVI skaidroja: “Pirmkārt, šī brīnišķīgā apmaiņa notiek pašā Kristū, Viņa cilvēciskajā dabā. Dieva Vārds pieņēma cilvēka dabu, Viņš kļuva cilvēks, bet apmaiņā, cilvēku apveltīja ar dievišķu cieņu. Otrkārt, šī apmaiņa pastāv tanī, ka mēs reāli kļūstam par dievišķās dabas līdzdalībniekiem”.

Svētais tēvs uzsvēra, ka Kristus dzimšanas noslēpumā atklājas cilvēka lielā cieņa, proti tas, ka viņš ir Dieva bērns. Tādā veidā negaidīti īstenojas cilvēka senais sapnis būt kā Dievam. Tas īstenojas nevis pateicoties paša cilvēka lielumam, bet pateicoties Dieva pazemībai, kurš nokāpj no sava godības troņa, nāk viņam pretī un paceļ viņu savos augstumos. Šeit vietā ir Vatikāna II koncila vārdi par to, ka cilvēka noslēpums atklājas tikai iemiesotā Vārda noslēpumā (sal. GS 22). Patiesību par cilvēku varam atklāt vienīgi Kristū. Benedikts XVI piebilda, ka šī brīnišķīgā apmaiņa reālā veidā parādās Euharistijā.

Otrais Ziemassvētku aspekts ir gaisma. Kristus ar savu atnākšanu izgaismo pasaules tumsu. Pateicoties Dieva Dēla cilvēktapšanai, cilvēkos atspīd Tēva godības spožums. Šodien, Kristus gaismas apņemti, esam aicināti ļaut, lai Dievs apgaismo mūsu prātu un sirdi. Tuvojoties Kunga parādīšanās svētkiem, ko Baznīca svin 6. janvārī, esam aicināti apzināties arī savu atbildību pasaules priekšā. Tā kā esam kristieši, mums jābūt par gaismu pasaulei. Pāvests uzsvēra, ka Evaņģēlijs ir gaisma, ko nevar apslēpt. Mums to jāņem vērā savā ikdienas dzīvē, tas ir, jāatzīst lielā cieņa, ar kādu Dievs mūs apveltījis, jādzīvo saskaņā ar šo cieņu un jābūt par Evaņģēlija lieciniekiem.

Uzrunājot atsevišķas svētceļnieku grupas, Benedikts XVI īpašus vārdus veltīja ministrantiem no Asti diecēzes. Svētais tēvs atgādināja, ka kalpošana pie altāra ir ļoti svarīga, un mudināja viņus veikt to ar lielu mīlestību un nesavtīgu sevis atdevi. Šī kalpošana dod iespēju būt sevišķi tuviem Kungam un ļauj veidot ar Viņu patiesu un dziļu draudzību.

Pārpublicēts no Vatikāna Radio latviešu programmas

Aplūkojot 2011. gada statistikas datus, redzam, ka gada laikā audiencēs pie pāvesta ieradās un viņa vadītajos dievkalpojumos piedalījās vairāk nekā 2,5 milj. cilvēku. Salīdzinot ar 2010. gadu, šis skaits ir nedaudz lielāks. Taču pēdējo piecu gadu laikā viskuplākā klātbūtne bija 2006. gadā (3 milj. 222 tk. ticīgo) un 2007. gadā (2 milj. 830 tk. personu). Aizvadītajā gadā 400 tk. cilvēku ieradās uz Benedikta XVI vadītajām vispārējām audiencēm, bet gandrīz 102 tk. uz privātajām audiencēm. Liturģiskajās svinībās ņēma dalību 846 tk., bet „Kunga eņģelis” un „Debesu Karaliene, priecājies” lūgšanās – 1,2 milj. ticīgo.

Vatikāna prefektūras publiskotie dati apkopoti, pamatojoties uz iesniegtajiem pieprasījumiem piedalīties minētajos pasākumos un izsniegto biļešu daudzumu. Lielākais notikums bija Jāņa Pāvila II beatifikācijas svinības 1. maijā, kurās piedalījās 1,5 milj. svētceļnieku. Savukārt, kamēr jaunā svētīgā relikvijas bija novietotas Svētā Pētera bazilikas altāra priekšā, divu dienu laikā tās pagodināja 350 tk. ticīgo. Minētie skaitļi attiecas tikai uz tām audiencēm un dievkalpojumiem, kas notika Vatikānā un Kastelgandolfo. Uz tikšanos ar pāvestu cilvēki kuplā skaitā pulcējās arī citās vietās. 2011. gadā Benedikts XVI veica četrus ārzemju ceļojumus (trīs pa Eiropu un vienu uz Āfriku) un piecas pastorālās vizītes pa Itāliju.

Pārpublicēts no Vatikāna Radio latviešu programmas

Nemitējas vardarbība Nigērijā. Šais dienās noticis uzbrukums policijas iecirknim Jigavas štata Birnivas pilsētā. Rezultātā bojā gājusi viena pusaudze un ievainots viens policists. Upuru skaits būtu daudz lielāks, taču uzbrucēju mestais spridzeklis nesprāga.

5. janvārī beidzas islāma sektas Boko Haram noteiktais ultimāts kristiešiem. Ekstrēmisti pieprasa, lai viņi atstātu šo apvidu, kurā lielākā iedzīvotāju daļa ir musulmaņi. Atgādināsim, ka Boko Haram ir uzbrukuma autore kristīgajam dievnamam aizvadītajos Ziemassvētkos, kur vardarbības rezultātā dzīvības zaudēja ap 50 cilvēku.

Pārpublicēts no Vatikāna Radio latviešu programmas

Vatikāns publicējis Benedikta XVI vēstījumu 20. Pasaules Slimnieku dienā, kas tiks atzīmēta 11. februārī. Tā temats: „Celies un ej: tava ticība tevi izglāba” (Lk 17, 19). Dokumentā pāvests aplūko „dziedināšanas sakramentus”, proti, Gandarīšanas un Izlīgšanas sakramentu, un Slimnieku svaidīšanu. Lūkasa evaņģēlija fragments par Jēzus tikšanos ar desmit lepras slimniekiem palīdz mums atklāt ticības lielo nozīmi un vērtību. Tikšanās ar Kristu ļauj ciešanu nomāktajam cilvēkam reāli piedzīvot to, ka tas, kurš tic, nekad nav viens! – uzsver Svētais tēvs. Slimniekiem ticība ir drošs enkurs. Dievs nav mūs pametis vienus savās bailēs un ciešanās. Pateicoties savam Dēlam Jēzum Kristum, Viņš mums ir līdzās un palīdz mums ciešanās izturēt. Viņš grib mūs patiesi dziedināt.

Lūkass runā par viena izdziedinātā lepras slimnieka lielo ticību. Komentējot šo stāstu, Benedikts XVI atgādina, ka atgūtā veselība norāda uz kaut ko daudz vērtīgāku par vienkāršu fizisko izdziedināšanu. Tā ir pestīšanas zīme, ko Dievs mums dāvā caur savu Dēlu. Kristus saka: „Tava ticība tevi izglāba”. Tas, kurš savā slimībā un ciešanās piesauc Kungu, var būt drošs, ka Dievs savā mīlestībā viņu nepametīs – uzsver pāvests. Viņš var būt drošs arī par atbalstu no Baznīcas puses, kura ir Kristus iesāktā pestīšanas darba turpinātāja. Fiziskā izdziedināšana, kas ir pestīšanas ārējā zīme, atklāj mums to, ka cilvēks Dievam ir patiesi svarīgs un dārgs.

Runājot par Gandarīšanas jeb Izlīgšanas sakramentu, Svētais tēvs norāda, ka Jēzus mums atklāj Tēva lielo žēlsirdību. Viņš atnāca nevis lai tiesātu, bet lai piedotu un glābtu. Viņš atnāca, lai dotu cerību tiem, kuri atrodas ciešanu un grēka visdziļākajā tumsā. Kristus ieradās pasaulē, lai dāvātu mums mūžīgo dzīvi. Līdz ar to, pateicoties Gandarīšanas sakramentam, grēka pieredze vairs nevar būt par iemeslu tam, lai mēs kristu izmisumā. Šis sakraments ļauj mums no jauna satikties ar Dievu, kurš ir Mīlestība, kurš piedot un pārveido. „Gandarīšanas sakramenta iedarbīgums slēpjas tajā, ka mūsos tiek atjaunota Dieva žēlastība un mēs atkal esam vienoti ar Viņu vispilnīgākajā draudzībā” (KBK 1468) – atgādina Benedikts XVI, atsaucoties uz Katoliskās Baznīcas Katehismu.

Slimnieku svaidīšanas sakramenta pirmā žēlastība ir „stiprinājums, dvēseles miers un izturība, lai pārvarētu grūtības, kas pavada smagu slimību vai vecuma nespēku” (KBK 1520). Pāvests uzsver, ka šodien šim sakramentam vajadzētu pievērst lielāku uzmanību gan no teoloģiskās, gan pastorālās puses. Pirmkārt, jāapzinās, ka tas nav tikai mirstošo sakraments, otrkārt, nekādā ziņā nevajadzētu to vērtēt zemāk par citiem sakramentiem.

Dziedināšanas sakramenti ir vērtīgi Dieva žēlastības līdzekļi, kas palīdz slimniekam aizvien dziļāk izdzīvot Kristus nāves un augšāmcelšanās noslēpumu – saka Svētais tēvs, piebilstot, ka šajā kontekstā nedrīkst nepieminēt arī Euharistiju. Kunga Miesas un Asiņu pieņemšana dara pilnīgu slimnieka saiti ar Kristu. Benedikts XVI atgādina, ka draudzēm vajadzētu vērīgi rūpēties par to, lai cilvēki, kuri slimības vai vecuma dēļ nespēj ierasties dievnamos, nepaliktu bez minētajiem sakramentiem.

Noslēgumā pāvests norāda, ka šī vēstījuma Pasaules Slimnieku dienā temats saistās arī ar gaidāmo Ticības gadu, kas sāksies 11. oktobrī. Tas būs īpašs žēlastības laiks, lai no jauna atklātu ticības spēku un skaistumu, lai dziļāk to iepazītu un liecinātu savā ikdienas dzīvē. Slimniekiem un visiem cietējiem Svētais tēvs novēl vienmēr rast ticībā drošu enkuru un dzīvināt to ar Dieva vārda klausīšanos, personīgo lūgšanu un sakramentiem. Savukārt dvēseļu ganus aicina vienmēr rūpēties, lai slimnieki saņemtu sakramentus. Pāvests mudina viņus būt žēlsirdīgiem pret vājajiem, pakritušajiem un grēciniekiem, nest cerību un izstarot patiesu prieku. Svētais tēvs pateicas visiem, kuri darbojas veselības aprūpes laukā, kā arī ģimenēm, kuras cietēja Kristus vaigu skata savos tuviniekos. Viņš pateicas visiem, kuri ar savu profesionālo darbu un kluso klātbūtni cietējiem atklāj Kristu. 11. februāris, kad tiks atzīmēta Pasaules Slimnieku diena, ir Vissvētākās Jaunavas Marijas parādīšanās Lurdā piemiņas diena. Pāvesta vēstījums parakstīts 2011. gada 20. novembrī.

Pārpublicēts no Vatikāna Radio latviešu programmas

Kā jau pāvests pieminēja savā uzrunā pirms lūgšanas „Kunga eņģelis”, viņš ir saņēmis daudzus apsveikumus Jaunajā gadā. To skaitā ir arī Itālijas Republikas prezidenta Džordžo Napolitano apsveikums. Prezidents aplūko Vecgada nogalē saņemto Svētā tēva vēstījumu par jauniešu izglītošanu taisnības un miera vērtību garā.

„Arī es piekrītu, ka visai sabiedrībai ir jāveltī uzmanība jaunās paaudzes rūpēm un problēmām,” raksta Džordžo Napolitano. Viņš atzīmē, ka Itālijai, kas tikko ir atzīmējusi 150 nacionālās vienotības gadus, ar maksimālu atdevi ir jāpievēršas jauniešiem, jo nav nākotnes tādai zemei, kura neprot saglabāt savu visdzīvāko cilvēcisko kapitālu.

„Kopējais ieguldījums izriet no izglītības,” atzīst Itālijas prezidents. Viņš norāda, ka šai ziņā sava loma ir jāuzņemas ģimenēm, izglītības institūcijām, kā arī politiski atbildīgām personām, no kuru izvēles varētu smelties spēku gan ģimenes, gan skolas.

Džordžo Napolitano augsti novērtē pāvesta atgādinājumu pašiem jauniešiem, lai viņi spētu dzīvot saskaņā ar to, ko prasa no citiem, un būtu atbildīgi par savu izglītību un audzināšanu taisnības un miera garā.

Itālijas valsts prezidents pievienojas arī Benedikta XVI atziņai, ka miers nenozīmē to, ka nav kara, bet gan to, ka pastāv cieņa pret cilvēkiem un tautām, kā arī savstarpēja brālības prakse.

Apsveikuma noslēgumā prezidents savā un visas itāļu tautas vārdā vēl pāvestam sekmīgi turpināt savu augsto apustulisko misiju.

Pārpublicēts no Vatikāna Radio latviešu programmas

„Un tā – jauno, 2012. gadu sākam, pievēršot skatienu Dieva Vaigam,” teica Benedikts XVI svētdien, pirms lūgšanas „Kunga eņģelis”. Viņš atsaucās uz dienas liturģijas lasījumu no Skaitļu grāmatas: „Kungs lai tevi svētī un tevi pasargā! Kungs lai apgaismo savu vaigu pār tevi un lai ir tev žēlīgs! Kungs lai paceļ savu vaigu uz tevi un lai dod tev mieru!”

Pāvests piebilda, ka Dieva Vaigs atklājas Betlēmes Bērnā. Svētais tēvs aicināja pievērst skatienu arī Mātei Marijai, kas šo Bērnu pieņēma, pazemīgi piekrītot Dieva plānam. Pateicoties viņas dāsnajam „jā”, pasaulē ienāca patiesā gaisma, kas apgaismo katru cilvēku, un tika atvērts ceļš uz mieru.

Vēršoties pie klātesošajiem, Benedikts XVI teica, ka jau 45. reizi tiek atzīmēta Pasaules miera diena. Viņš atgādināja, ka savā vēstījumā valstu vadītājiem, nāciju pārstāvjiem un visiem labas gribas cilvēkiem, ir izvēlējies tematu „Izglītot jauniešus taisnībai un mieram”. Šai vēstījumā viņš runā par neatliekamu un visaptverošu personas formāciju, tai skaitā arī morālo un garīgo dimensiju.

„Īpaši vēlējos izcelt, cik svarīgi ir audzināt jauniešus taisnības un miera vērtību garā,” teica pāvests. „Jaunieši šodien raugās ar zināmām bažām par nākotni. Viņu dzīvē izpaužas tādi aspekti, kuriem būtu jāpievērš lielāka uzmanība – piemēram, vēlēšanās saņemt formāciju, kas atbilstošā veidā palīdz saskarties ar realitāti, spēt izveidot ģimeni, atrast stabilu darbu, piedalīties politiskajā, kultūras un ekonomikas dzīvē, lai celtu humānāku un solidārāku sabiedrību.”

Gan vēstījumā, gan uzrunā pirms lūgšanas „Kunga eņģelis”, pāvests aicināja visus pacietīgi un neatlaidīgi meklēt taisnību un mieru, attīstīt sevī patiku pret to, kas ir taisnīgs un īsts. Benedikts XVI sacīja, ka miers nav pilnīgi sasniegts, taču tas ir mērķis, pēc kura visiem ir jātiecas un kura labā jāstrādā.

Pēc mariāniskās lūgšanas Svētais tēvs pastāstīja, ka viņš ir saņēmis daudzus apsveikumus Jaunajā Gadā. Viņš pateicās visiem, jo īpaši par lūgšanu dāvanu. Romas bīskaps sūtīja Jaungada sveicienus Itālijas Republikas prezidentam Džordžo Napolitano un visai itāļu tautai. Pāvests pieminēja miera maršu, ko Romas un Brešas pilsētās Itālijā, kā arī citviet pasaulē 1. janvārī bija sarīkojusi svētā Eģīdija kopiena. Atsevišķus sveicienus viņš veltīja klātesošajiem Don Oriones kustības jauniešiem un ģimenēm – kustības „Amore Familiare” loceklēm, kas gadu mijā visu nakti pavadīja lūgšanās svētā Pētera laukumā.

Benedikts XVI sveica arī ārzemju svētceļnieku grupas un aicināja tās garīgi vienoties ar viņu lūgšanās par mieru.

Pārpublicēts no Vatikāna Radio latviešu programmas

Vissvētākās Jaunavas Marijas – Dieva Mātes svētkos un 45. Pasaules Miera dienā Benedikts XVI vadīja Euharistijas svinības Svētā Pētera bazilikā. Homīlijā pievērsās būtiskam mūsdienu uzdevumam – jauno paaudžu audzināšanai. Šī atbildība visvairāk saista ģimenes un skolas – viņš sacīja. Atklāt jauniešiem patiesību un ieaudzināt viņos pamatvērtības un tikumus, nozīmē piešķirt nākotnei cerību. Ieaudzināt jauniešos miera un taisnīguma apziņu, savstarpēju cieņu un saprašanos, nozīmē ļaut viņiem kļūt par miera nesējiem – uzsvēra Svētais tēvs.

Jaungada pirmajā dienā Benedikts XVI piesauca pār cilvēci Dieva svētību. „Lai Kungs tevi svētī un tevi sargā! Lai Kungs dara gaišu savu vaigu pār tevi un lai ir tev žēlīgs! Lai Kungs pievērš tev savu vaigu un lai dāvā tev mieru!” (Sk 6, 24-26). Pāvests atgādināja, ka, lai saņemtu svētību, mums jādzīvo Dieva klātbūtnē un jāstaigā Viņa gaismā. To piedzīvoja Betlēmes gani. Jēzus Bērns izstaroja pār viņiem savu gaismu. Jauna gaisma atspīdēja nakts tumsā. Kopš tā laikā svētība nāk no Viņa. Vārds „Jēzus” nozīmē „Dievs glābj”. Svētais tēvs skaidroja, ka Marija bija pirmā, kuru Dievs apveltīja ar savu svētību. Viņa ir ne tikai tā, kura saņēma svētību, bet arī tā, kura nes svētību visai pasaulei. Viņa ir Baznīca Māte un paraugs, jo ticībā pieņēma Dieva Vārdu un pilnībā veltīja sevi Dievam, lai Viņš varētu īstenot savu pestīšanas plānu. Marija pieņem un nodot tālāk Jēzu, kurš ir žēlsirdība un miers, un kurš pasaulei ir tik ļoti vajadzīgs.

Tieši miers savā pilnīgākajā nozīmē ir ikvienas svētības summa un sintēze – sacīja Benedikts XVI. Atzīmējot 45. Pasaules Miera dienu, pāvests atgādināja, ka katrs ir aicināts atjaunot apņemšanos veicināt pasaulē mieru. Šis uzdevums īpaši attiecas uz tiem, kuri ir atbildīgi par jauno paaudžu izglītošanu. Audzināt jauniešus taisnīgumam un mieram ir visu paaudžu pienākums. Kas attiecas uz Baznīcu, šis uzdevums ir evaņģelizācijas darba integrālā sastāvdaļa, jo Kristus evaņģēlijs ir reizē taisnības un miera evaņģēlijs.

Audzināšana šodien ir „izaicinājums” – norādīja pāvests. Tas ir izaicinājums, jo dzīvojam sabiedrībā, ko stipri iezīmē tehniskā domāšana, un līdz ar to, audzināšana, kas nav tikai mācīšana, ir kļuvusi par sarežģītu uzdevumu. Otrkārt, tas ir izaicinājums tāpēc, ka relatīvisma kultūra uzdot radikālu jautājumu: Vai audzināšanai vēl joprojām ir jēga, un ja ir, tad, ko jauniešos jāieaudzina? Šajā kontekstā Benedikts XVI uzsvēra, ka svarīgi ieaudzināt viņos pamatvērtības, iemācīt atklāt patiesību, jo tādā veidā nākotni varam saistīt ar cerību. Integrāla audzināšana ietver sevī arī audzināšanu taisnīgumam un mieram. „Mūsdienu jaunieši, puiši un meitenes, aug tādā pasaulē, kas kļuvusi, varētu sacīt, mazāka. Viņi aug pasaulē, kur notiek pastāvīgi – pat ja ne vienmēr tieši – kontakti starp dažādām kultūrām un tradīcijām”, sacīja pāvests. „Tāpēc šodien vairāk nekā jebkad agrāk ir svarīgi viņiem iemācīties savstarpēji sadzīvot, cienīt citam citu, veidot dialogu un saprasties”.

Benedikts XVI piebilda, ka jaunieši, pēc savas dabas, ir visiem šiem faktoriem atvērti, bet tomēr sociālā vide, kurā viņi aug, var viņus ietekmēt un pamudināt rīkoties pilnīgi pretēji. Tāpēc tikai nopietna sirdsapziņas veidošana varēs viņus pasargāt no šī riska un palīdzēs viņiem cīnīties, nemitīgi iet pret straumi, balstoties vienīgi uz patiesības un labā spēku. Pāvests norādīja, ka šī audzināšana sākas ģimenē un turpinās skolā. Runa ir par to, lai iemācītu bērniem, pusaudžiem un jauniešiem savienot taisnīgumu ar citu cilvēku respektēšanu, ar spēju tikt galā ar konfliktiem miera ceļā, ar iekšēju spēku būt labā lieciniekiem pat ja tas prasa upurus, ar piedošanu un izlīgšanu. Tikai tādā veidā viņi kļūs par patiesiem miera veicinātājiem. Noslēgumā Svētais tēvs piebilda, ka šis audzināšanas uzdevums skar arī reliģiskās kopienas. Autentiskas reliģiskās formācijas ceļš ved jauniešus uz to, lai viņi iepazītu Dievu, Viņu mīlētu un izpildītu Viņa gribu. Dievs ir Mīlestība. Viņš ir taisnības un miera Dieva. Tas, kurš grib Viņu pagodināt, ir aicināts dzīvot kā dēls, kurš seko sava tēva piemēram.

Pārpublicēts no Vatikāna Radio latviešu programmas

"Kardināls, sfinksas un vaboles". Šis nav necieņas izrādījums, vai arī kādas ezotēriskas apvienības nosaukums. Šais trijos vārdos itāļu žurnālisti īsumā raksturo tikšanos pasaulslavenajā Turīnas muzejā, kurā glabājas pastāvīga Ēģiptes senlietu ekspozīcija. Muzeja darbinieki gada nogalē bija sarīkojuši senajā Ēģiptē iecienītā nemirstīgās dvēseles simbola Vaboles, jeb Skarabeja svētkus, un uz tiem uzaicinājuši arī Pontifikālās kultūras padomes prezidentu, kardinālu Džanfranko Ravazi.

Kardināls bija sagatavojis lekciju, kurā aplūkoja dažus senēģiptiešu mītus un dievības, tādas kā Ptahs un Atons, kurām tika piedēvēta pasaules un cilvēku radīšana. Neraugoties uz plašo dažādu dievību skaitu, būtībā senie ēģiptieši ticēja vienam avotam, no kura izriet šīs daudzās dievības, jeb viena dieva dažādās manifestācijas. Faraonu vidū ar savu „monoteisko” skatījumu īpaši izcēlās trīspadsmit gadsimtus pirms Kristus valdījušais Akhenatons, kurš pielūdza vienīgi Saules dievu Atonu. Šo viena Dieva vīziju kardināls Ravazi salīdzināja ar jūdu-kristiešu vīziju. Pēc tam, atsaucoties uz dažiem Turīnas Ēģiptiešu muzejā izstādītajiem papirusiem, viņš pakavējās pie tematikas par erosu, mīlestību un aizraušanos. Kardināls atzīmēja, ka no senatnes līdz pat mūsu dienām cilvēkos ir klātesoša instinktivitāte un tiekšanās pēc efimērām izjūtām, taču tām nav nekā kopēja ar to erosu, ko savos mākslas darbos attēlojuši senie ēģiptieši, vai ar to mīlestību, kas tiek apdziedāta Vecās Derības Dziesmu Dziesmā. Vēl mazāk – ar to visaugstāko mīlestības formu, ko mums dāvā Jēzus Kristus.

Līdzās šiem tematiem, Turīnas Ēģiptiešu muzeja viesis aplūkoja arī sāpju, ciešanu un nāves problemātiku. Šai sakarā īpaši interesants ir seno ēģiptiešu papiruss, kas tiek klasificēts kā „Berlīnes papiruss 3024”, un kurā ir aprakstīts pašnāvnieka dialogs ar savu dvēseli. Šo dialogu Ravazi salīdzināja ar Ījaba ciešanām.

Cilvēka centienos atklāt patiesību par savu Radītāju, var vilkt vēl daudzas, jo daudzas jūdu un kristīgās pasaules paralēles ar tālo senatni. Kardināls Ravazi pieminēja arī to kontinuitātes un attīstības līniju, kas izriet no senēģiptiešu dievības Maat. Saskaņā ar Ēģiptes pirmiedzīvotāju ticību, Maat ir kosmiskās kārtības valdniece un simbolizē patiesību. Vecajā Derībā pasaules radīšana tiek attēlota kā Dieva gudrības darbs, savukārt Jaunajā Derībā, konkrēti evaņģēlista Jāņa prologā lasām par to, ka „iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva un Dievs bija Vārds… No Viņa viss radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas radīts” (Jņ 1, 1, 3).

Atgādināsim, ka muzejā Turīnā, tūlīt pēc Kairas Ēģiptiešu muzeja, glabājas otrā nozīmīgākā senās Ēģiptes kultūrvērtību kolekcija pasaulē. Muzeja darbinieki sadarbojas ar daudziem citiem, tai skaitā arī ar Vatikāna muzejiem, kuros atrodas atsevišķa senās Ēģiptes priekšmetu sekcija.

Pārpublicēts no Vatikāna Radio latviešu programmas

„Vēl viens gads tuvojas noslēgumam, kamēr gaidām jau jauno – gaidām ar tām pašām vēlmēm, ilgām un cerībām, ar kādām gribam sagaidīt katru gadu,” teica pāvests Vecgada vakarā, svinot Vesperes svētā Pētera bazilikā. Kopā ar kardināliem, bīskapiem, priesteriem un ticīgajiem lajiem viņš pateicās Dievam par šo gadu, tā noslēgumā dziedot himnu Te Deum.

Uzrunājot klātesošos, kuru vidū bija arī Romas pilsētas mērs, pāvests jautāja: „Kādu jēgu varam piešķirt mūsu dienām, jo īpaši, mūsu pūliņu un ciešanu dienām?” Tas ir jautājums, kas skar katru sirdi un katru paaudzi visā vēstures gaitā. „Taču šim jautājumam ir atbilde,” teica pāvests. „Tā ir uzrakstīta uz Bērna Vaiga, kurš pirms 2000 gadiem piedzima Betlēmē un kurš šodien ir Dzīvs, kurš uz visiem laikiem piecēlās no nāves.

Pāvests piebilda, ka cilvēces audeklā, ko plosa tik daudzas netaisnības, ļaunums un vardarbība, kā pārsteidzošs, priecīgs un atbrīvojošs jaunums ienāk Kristus Pestītājs, kurš savas iemiesošanās un piedzimšanas noslēpumā mums liek pārdomāt par Dieva labestību un maigumu. Mūžīgais Dievs ir ienācis mūsu vēsturē un vienreizējā veidā paliek klātesošs Jēzus, sava Dēla personā, kurš ir tapis cilvēks, un atnācis uz zemes, lai radikāli atjaunotu cilvēci un atbrīvotu to no grēka un nāves, lai cilvēku paceltu Dieva bērna cieņas augstumos. Ziemassvētki atgādina ne tikai par šīs patiesības vēsturisko piepildījumu, kas uz mums attiecas pavisam tieši, bet, arī mistiskā un reālā veidā to dāvā mums no jauna.

Pāvests atgādināja, ka Baznīca dzīvo no šī noslēpuma un vēlas to sludināt ar atjaunotu garīgo vitalitāti. Ticības sludināšana ir prioritārs pastorālais uzdevums arī Romas diecēzei. Pāvests aicināja piešķirt pirmo vietu patiesībai, veidot vienojošas attiecības starp ticību un prātu, jo tie ir kā divi spārni, kuros paceļas cilvēka gars. Benedikts XVI mudināja arī veikt kristietības dialogu ar mūsdienu kultūru, atklāt ticības skaistumu un aktualitāti ne tikai uz kādu dzīves brīdi, bet kā nemitīgu orientieri – arī visvienkāršākajos lēmumos. Pāvests piebilda, ka runa ir par ticības atdzīvināšanu, lai piešķirtu pamatu jaunai cilvēcībai, kas spēj būt aktīva sabiedrībā un celt kultūru.

Benedikts XVI pievērsās arī vecāku lomai, sakot, ka viņi ir pirmie savu bērnu izglītotāji. Tāpēc viņš aicināja atbalstīt ģimenes viņu misijā, izmantojot dažādas nepieciešamās iniciatīvas.

Gada noslēgumā Romas bīskaps aicināja pievērst skatienu Dievam, lai pateiktos Viņam par visiem Viņa labumiem. „Dievs ir tas, kuram ir jānoslēdz mūsu pēdējā stunda, pēdējā laika un vēstures stunda,” sacīja Benedikts XVI, atgādinot, ka to aizmirst, nozīmētu krist tukšumā un dzīvot bez jēgas. „Tāpēc Baznīca no mūsu lūpām liek skanēt Te Deum. Ar patiecības pilnu dvēseli spersim pāri slieksnim nākamajā, 2012. gadā, vienmēr atceroties, ka Kungs ir nomodā pār mums un mūs sargā!” teica pāvests. Viņš novēlēja Dievam visu pasauli, ieliekot Viņa rokās ne tikai visas šīs pasaules nelaimes, bet uzticot viņam arī cerību par labāku nākotni.

Pārpublicēts no Vatikāna Radio latviešu programmas

Kubas prezidents Rauls Kastro pirms Ziemassvētkiem paziņojis par 2900 politisko cietumnieku atbrīvošanu. Šo žestu, kas izdarīts dažus mēnešus pirms pāvesta Benedikta XVI vizītes Kubā, komentē Vatikāna radio darbinieks, eksperts Latīņamerikas jautājumos Luiss Badiļja. Viņš to izvērtē kā nozīmīgu cilvēcisku un politisku lēmumu. Vispirms tāpēc, ka tik liels skaits kubiešu un ārzemju cietumnieku vēl nekad nav ticis atbrīvots. Otrkārt, parlamenta apstiprinātais prezidenta lēmums atbilst kubiešu tautas ilgām.

Raula Kastro lēmumā Badiļja saskata arī zināmu saistību ar gaidāmo pāvesta vizīti Kubā. Benedikts XVI par cietumnieku stāvokli ir runājis ar diplomātiskā korpusa pārstāvjiem un pieminējis to arī vairākās citās uzrunās.

Eksperts atgādina par Kubas valdības īstenoto migrācijas reformu, jeb tā dēvēto „brīvo pasi”. Tas nozīmē, ka valsts pilsoņi atkal varēs brīvi pārvietoties ārpus savas zemes robežām. Kopš 1959. gada revolūcijas tas bija liegts.

Luiss Badiļja atgādina, ka liela nozīme šai delikātajā pārmaiņu fāzē ir Baznīcai Kubā. Īpaši jāpateicas esot Havannas arhibīskapam Džeimsam Ortegam un Kubas Bīskapu prezidentam Dionīzijam Garsijam, kuri uzsāka dialogu ar valdību. Šis dialogs ir pierādījis, ka valstī var mainīt daudzas lietas, sēžoties pie sarunu galda, izrādot labo gribu un runājot atklātu valodu. Tādējādi praksē sākot piepildīties arī pāvesta Jāņa Pāvila II aicinājums „lai Kuba atveras pasaulei un pasaule atveras Kubai”.

Pārpublicēts no Vatikāna Radio latviešu programmas

Pāvests vienojas lūgšanā ar Tezē kopienas rīkotās Eiropas Jauniešu tikšanās dalībniekiem Berlīnē un mudina viņus pavērt visur pasaulē uzticības ceļus – lasām Vatikāna valsts sekretāra kard. Tarčisio Bertones parakstītajā Benedikta XVI vēstījumā minētā saieta dalībniekiem. „Uzņemšana, ko jūs piedzīvojat, apmaiņa ar daudzu valstu jauniešiem, lūgšanu brīži, kas jūs vieno un ļauj pārvarēt tik daudzas cilvēciskās barjeras, ir katram no jums skaista uzticības pieredze”, raksta Svētais tēvs. Viņš uzsver, ka uzticība nav akls naivums. Atbrīvojot mūs no baiļu verdzības, šī uzticība, kas tiek smelta ticībā Kristum un Svētajā Garā, kurš mājo mūsu sirdīs, padara mūs tālredzīgākus un spējīgākus atbildēt daudzajiem mūsdienu izaicinājumiem un grūtībām.

Dokumentā lasām, ka šodienas vīriešiem un sievietēm nepieciešami tādi laikabiedri, kuri prot būt nomodā un neļauj iznīkt cerības iedīgļiem. Esiet šie „naktssargi” un atbildiet Kristum, kurš jums izrāda uzticību, vēršoties pie jums ar šādu aicinājumu – mudina Benedikts XVI. Saskaroties ar nabadzību un netaisnībām, daudzi jaunieši sadumpojas un padodas bezcerībai vai pat ķeras pie vardarbības. „Jūs viņiem esat vajadzīgi. Viņiem ir vajadzīgs miers, ko jūs atrodat savā ticībā”, raksta pāvests. Vēstījuma noslēgumā tiek norādīts, ka Svētais tēvs priecāsies nākošgad uzņemt jauniešus Mūžīgajā Pilsētā, kur notiks 35. Eiropas Jauniešu tikšanās. Roma jūs sagaidīs ļoti sirsnīgi – viņš uzsver, apliecinot, ka dod savu apustulisko svētību Tezē kopienas brāļiem, visiem jauniešiem, kuri šobrīd pulcējušies Berlīnē, kā arī dvēseļu ganiem un ticīgajiem, kuri viņus ir uzņēmuši savās mājās.

Pārpublicēts no Vatikāna Radio latviešu programmas

Ziemassvētki Jēzus Kristus dzimšanas vietā. Tur, kur pirms vairāk nekā 2000 gadiem pasaulē tikko ienākušo Dieva Dēlu steidzās pagodināt daži ganiņi, šogad, 24. decembra naktī, bija ieradies liels skaits vietējo kristiešu un svētceļnieku. Svētās Katrīnas baznīca, kur notika dievkalpojums latīņu ritā, bija ļaužu pārpilna. Ganiņu Svēto Misi celebrēja Jeruzalemes latīņu rita patriarhs Fuads Tvals. Uzrunā viņš aicināja arābu pasaules līderus izturēties saskaņā ar gudrību, lēnprātību un pašaizliedzību pret savu zemju iedzīvotājiem. Patriarhs atgādināja arī par palestīniešu vēlmi pievienoties ANO un izteica nožēlu, ka pasaulē šai iniciatīvai trūkst atbalsta. Tā kā miera sarunas šorīt ir apklusušas, Palestīna kā valsts cenšas panākt dalību dažādās pasaules organizācijās. Nesen tā tika uzņemta Apvienoto Nāciju kultūras organizācijā UNESCO.

Patriarhs Fuads Tvals, būdams Palestīnas pilsonis no Jordānijas, kritizēja starptautisko kopienu par to, ka tā spiež palestīniešus no jauna atsākt izgāzušos miera procesu, kurš patriarha vārdiem runājot, „ir atstājis lauzto solījumu un neuzticības rūgto garšu”. 24. decembrī Palestīnas prezidents Mahmuds Abbass, tiekoties ar kristīgo kopienu vadītājiem, pastāstīja, ka viņš strādā, lai panāktu mieru ar Izraelu. Abbass, kurš tāpat, kā vairākums palestīniešu, pēc ticības ir musulmanis, teica: „Mošeja, baznīca un sinagoga šai Svētajā Zemē atrodas cita citai blakus”.

Pārpublicēts no Vatikāna Radio latviešu programmas

Tuvojoties gada noslēgumam, īsumā aplūkosim, kas svarīgs 2011. gadā notika universālās Baznīcas dzīvē.

14. janvārī tika atzīts brīnums, kas saistīts ar pāvesta Jāņa Pāvila II aizbildniecību, un noteikts viņa beatifikācijas datums – 1. maijs.

15. janvārī, vadoties pēc Apustuliskās konstitūcijas Anglicanorum coetibus, Ticības mācības kongregācija izveidoja personālo ordinariātu Anglijas un Velsas Bīskapu konferences teritorijā un pāvests nominēja priesteri Keitu Ņūtonu par pirmo tā ordināriju. Tai pašā dienā Vestminsteras katedrālē Londonā par Katoliskās Baznīcas priesteriem tika iesvētīti trīs bijušie anglikāņu bīskapi, to skaitā jau pieminētais Keits Ņūtons, kurš ir precējies trīs bērnu tēvs.

24. janvārī, pieņemot Vācijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas delegāciju, pāvests Benedikts XVI pasludināja, ka katoļi un luterāņi nākamo gadu laikā sagatavos kopēju deklarāciju sakarā ar Mārtiņa Lutera „Deviņdesmit piecu tēžu” 500. gadskārtu, kas apritēs 2017. gadā. Tēzēs Luters ir aplūkojis atlaižu tematu.

6. februārī, pirms lūgšanas „Kunga eņģelis”, pāvests Benedikts XVI aicināja atbalstīt dzīvības kultūru un katrā gadījumā centrā izvirzīt cilvēka vērtību. Itālijas Baznīcas izsludinātajā Dzīvības aizsardzības dienā, pāvests nosodīja „terapeitiskā aborta” jēdzienu, saskaņā ar kuru, sievietes dažkārt tiek pārliecinātas nelaist pasaulē neveselus bērnus, lai pasargātu no ciešanām ģimeni un sabiedrību.

23. februārī svētās Marijas katedrālē Dublinā notika dievkalpojums, kurā Baznīca Īrija lūdza piedošanu tiem, kas savulaik krituši par upuriem Baznīcas klēra seksuālajai vardarbībai. Liturģijas laikā Īrijas Baznīcas gani šiem cilvēkiem mazgāja kājas.

4. martā Romā tika prezentētas XIII Bīskapu Sinodes vadlīnijas par tematu „Jaunā evaņģelizācija kristīgās ticības izplatīšanai”.

6. martā, pirms lūgšanas „Kunga eņģelis” pāvests pieminēja Pakistānā nogalināto kristīgo ministru Šahbazu Bhatti, bet 25. martā Pakistānas bīskapi aicināja Svēto Krēslu atzīt Bhatti par mocekli un reliģiskās brīvības aizbildni.

. martā tika publicēta pāvesta Benedikta XVI grāmata „Jēzus Nācarietis. No ienākšanas Jeruzalemē līdz augšāmcelšanās noslēpumam”.

8. martā Baznīca pauda gandarījumu par Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu, kas aizstāv krucifiksa izstādīšanu Itālijas skolās un citās sabiedriskajās iestādēs.

24. martā Parīzes Dievmātes katedrālē noslēdzās jauniešu forums. Videovēstījumā tā dalībniekiem pāvests Benedikts XVI teica, ka no jauniešiem ir atkarīgs, vai Francijā un visā Eiropā, ticīgie un neticīgie spēs atrast dialoga ceļus. Pāvests atgādināja, ka reliģijām nav jābaidās no taisnīga un atvērta sekulārisma, kas katram ļauj dzīvot saskaņā ar to, kam viņš tic, vadoties pēc savas sirdsapziņas.

27. martā Romas bīskaps kopā ar Romas ebreju galveno rabīnu Rikkardo Di Seņji un kardinālu Andrea Kordero Lanca di Montedzemolo apmeklēja Fosse Ardeatine – masu kapus, kuros apbedīti nacisma upuri.

13. aprīlī Benedikts XVI noslēdza katehēžu ciklu par svētajiem un svētajām. Viņš izdarīja šādu atziņu: „Mani ceļa rādītāji ir ne tikai ievērojamie svētie, kurus pazīstu un mīlu, bet arī vienkāršie cilvēki – tie, kuru labestību redzu savā dzīvē un kuri nekad netiks iecelti altāru godā.”

1. maijā pāvests Benedikts XVI ap pusotra miljona cilvēku klātbūtnē pasludināja par svētīgu savu priekšgājēju Jāni Pāvilu II.

18. maijā, trešdienas vispārējā audiencē Benedikts XVI aicināja lūgties par Baznīcu Ķīnā – lai Dievs palīdz tai pārvarēt visus šķēršļus, kas neļauj iet kopā ar Pētera pēcteci.

26. maijā Svētais tēvs novēlēja Itāliju Jaunavas Marijas aizbildniecībai. Atgādināsim, ka šogad apritēja 150 gadi, kopš Itālijas politiskās vienotības.

Jūnija sākumā pāvests apmeklēja Horvātijas galvaspilsētu Zagrebu, kur tikās ar ģimeņu nacionālo apvienību. Benedikts XVI aicināja pretoties „sekularizētajai mentalitātei”, kas piedāvā „kopdzīvi kā sagatavošanās posmu laulībai, vai pat laulības aizvietojumu”. Ticīgos viņš rosināja „prasīt, lai likumdošanā tiktu iekļauti punkti, kas atbalsta ģimeni tās uzdevumā laist pasaulē un izglītot bērnus.”

9. jūnijā pāvests pieņēma audiencē Sīrijas jauno vēstnieku pie Svētā Krēsla Hussanu Edinu Aalu, ar kuru pārrunāja par jaunākajiem politiskajiem notikumiem valstī un par to, ka šie notikumi norāda uz reformu nepieciešamību politiskajā, ekonomiskajā un sociālajā dzīvē. Taču visvairāk Benedikts XVI uzsvēra, ka ir jārūpējas, lai šī notikumu evolūcija netiek virzīta ar diskriminējošām, konfliktus izsaucošām metodēm. Tā vietā ir jāizvēlas patiesības, mierīgas sadzīves, cilvēku likumīgo tiesību respekts un izlīgšana.

Tai pašā dienā – 9. jūnijā, pāvests tikās arī ar Moldāvijas, Gvinejas, Belīzas, Ganas un Jaunzēlandes jaunajiem vēstniekiem pie Svētā Krēsla. Viņš īpaši pieskārās dabas aizsardzības jautājumam, uzsverot, ka valstu valdībām ir jārūpējas arī par cilvēces izdzīvošanu nākotnē. Benedikts XVI aicināja meklēt tādus enerģijas avotus, kas respektē radīto.

11. jūnijā īpašs notikums Vatikānā bija visas Eiropas čigānu pulcēšanās. Viņi bija ieradušies, lai kopā ar pāvestu atzīmētu sava debesīgā aizbildņa, svētīgā Dzefirīno Himeneza Mallas 150. dzimšanas dienu un 75. gadskārtu, kopš viņa moceklības. Benedikts XVI teica, ka Eiropas sirdsapziņa nedrīkst aizmirst čigāniem nodarītās sāpes II Pasaules kara laikā. „Lai nekad vairs neatkārtojas vajāšanas, atstumšana un nicinājums!” sauca pāvests. Savukārt, čigāniem viņš novēlēja nekļūt par iemeslu citu ciešanām, bet vienmēr meklēt taisnību, likumību un izlīgšanu.

Jūnijā sāka darboties jauns Vatikāna multimediju portāls news.va. Mēneša beigās, svēto Pētera un Pāvila svētkos, 29. jūnijā, Benedikts XVI atzīmēja 60 gadus priesterībā.

6. jūlijā tika parakstīts Svētā Krēsla un Azerbaidžānas Republikas līgums, kurā Baznīca tiek atzīta kā juridiska persona. Līdz ar to tiek atzīta arī kristīgā kopiena valstī, kuras iedzīvotāju vairākums ir musulmaņi.

9. jūnijā Baznīca sveica jauno Dienvidsudānas valsti tās proklamēšanas dienā.

Augustā ievērojams notikums bija Pasaules Jauniešu dienas Madridē. No 18. līdz 22. augustam kopā ar šo dienu dalībniekiem bija arī pāvests Benedikts XVI. Viņš atkal runāja par planētas aizsardzību un jauniešiem atgādināja, ka nākotne ir atkarīga jau no šodienas. „Baznīcas sociālā mācība aicina atteikties no maksimāliem peļņas guvumiem, bet raudzīties uz lietām cilvēciskā un ticības gaismā,” atgādināja pāvests jauniešiem.

11. septembrī Svētais tēvs apmeklēja Ankonu, kur notika Itālijas nacionālais Euharistiskais kongress, bet no 22. līdz 25. septembrim uzturējās savā dzimtenē Vācijā. Berlīnē viņš uzrunāja Bundestāga locekļus, Erfurtē tikās ar luterāņiem, Frīburgā svinēja Svēto Misi daudzu ticīgo klātbūtnē. Būdams Vācijā, Benedikts XVI runāja par dabiskā likuma lielo nozīmi, izcēla Mārtiņa Lutera jautājumu: „kāds es esmu Dieva priekšā?”, uzsverot, ka šis jautājums ir aktuāls arī visiem mūsdienu kristiešiem. Vācijas katoļticīgos pāvests aicināja neļaut atdzist savai ticībai.

9. oktobrī Benedikts XVI apmeklēja Kalabrijas novadu Itālijā. Oktobra mēnesī viņš izsludināja jauno Ticības gadu, kas sāksies 2012. gada 11. oktobrī, Vatikāna II koncila atklāšanas 50. gadskārtā, un noslēgsies 2013. gada 24. novembrī – Kristus Karaļa svētkos.

27. oktobrī pāvests devās uz Asīzi, lai kopā ar citu reliģiju pārstāvjiem atzīmētu 25. gadskārtu, kopš pirmā Starpreliģiju saieta svētā Franciska dzimtajā pilsētā, un atkal vienotos lūgšanā par mieru pasaulē.

No 18. līdz 21. novembrim Benedikts XVI uzturējās Beninā, kur pasniedza Āfrikas bīskapu pēcsinodālo apustulisko pamudinājumu Africae munus. Pāvests svinēja arī vairākus dievkalpojumus kopā ar Beninas un citu Āfrikas zemju ticīgajiem.

Pārpublicēts no Vatikāna Radio latviešu programmas

„Dārgie brāļi un māsas, Ziemassvētku noslēpuma gaismā aicinu jūs atklāt lūgšanas nozīmi Svētās Ģimenes dzīvē”, sacīja Benedikts XVI, uzrunājot Pāvila VI zālē sapulcējušos vispārējās audiences dalībniekus. Katehēzes mācībā pāvests atgādināja, ka Nācaretes ģimene ir izcila lūgšanas skola, kurā varam mācīties ieklausīties, meditēt un iepazīt Dieva Dēla cilvēktapšanas noslēpuma dziļāko jēgu. Šajā kontekstā Svētais tēvs uzsvēra, ka katra kristīgā ģimene ir pirmā lūgšanas skola, kurā bērni, pateicoties savu vecāku padomam un dzīves paraugam, mācās iepazīt Dievu. Tieši ģimenē bērns atklāj kopīgās lūgšanas skaistumu. Vispārējās audiences laikā Benedikts XVI parādīja, ko nozīmē būt īstiem kristiešiem, un uzsvēra, ka attiecības ar Dievu pārveido arī mūsu savstarpējās attiecības.

Atsaucoties uz sava priekšgājēja Pāvila VI uzrunu viņa vizītes laikā Nācaretē, Benedikts XVI vispirms atgādināja par klusuma lielo nozīmi mūsdienās. Svētā Ģimene palīdz mums apzināties, cik tas ir svarīgs, ja gribam būt patiesi Kristus mācekļi. Laikā, kad visapkārt plosās trokšņi un visi kaut kur skrien, klusumam ir ārkārtīgi svarīga loma mūsu dzīvē un garīgajā izaugsmē.

Katehēzes mācībā pāvests pievērsās vairākiem Lūkasa evaņģēlija fragmentiem – stāstam par Jēzus upurēšanu templī (sal. Lk 2, 22), par to, kā Marija glabāja visas lietas savā sirdī (sal. Lk 2, 19), kā arī Svētās Ģimenes svētceļojumam uz Jeruzalemi, kad Jēzum bija 12 gadi (sal. Lk 2, 41-42). Šie un citi fragmenti atklāj dažas nozīmīgas pamācības par lūgšanu. Ievērojot jūdu likumus, Jāzeps un Marija drīz pēc Jēzus dzimšanas ierodas Jeruzalemes templī, lai veltītu Viņu Dievam, un upurētu upurdāvanu. Pāvests norādīja, ka tas bija ticības svētceļojums, lūgšanas un satikšanās ar Kungu simbols. Marija un Jāzeps rāda mums lūgšanas piemēru.

Īsi pirms šīs epizodes evaņģēlists Lūkass raksta: „Bet Marija glabāja visus šos vārdus, pārdomādama tos savā sirdī” (Lk 2, 19). Lūkass mums atklāj Marijas sirds noslēpumus, viņas iekšējo pasauli, parāda viņas cerību un neierobežoto paklausību, kā arī brīvprātīgo ciešo saikni ar Kristu. Tas ir Svētā Gara auglis – piebilda Benedikts XVI. Marija, kura glabā dziļi savā sirdī un prātā visu, kas tika teikts par Jēzu, kā arī vēlāk paša Jēzus vārdus un darbus, tādējādi aizvien labāk iepazīstot Kristu, ir katra ticīgā paraugs.

Pirmais, kurš no viņas mācījās, bija svētais Jāzeps. Pateicoties Marijai, Jēzus audžutēvam veidojās jaunas, daudz dziļākas, attiecības ar Dievu. Viņš pilnībā pieņēma Dievu savā dzīvē, izpildīja Viņa gribu un kļuva par Viņa pestīšanas plāna līdzdalībnieku. Jāzeps atdeva sevi Marijai un Jēzum, tādējādi pilnībā īstenojot saņemto aicinājumu. Pāvests piebilda, ka Evaņģēlijos netiek minēts neviens Jāzepa teiktais vārds. Tātad, viņa klātbūtne ir klusa, taču uzticīga un darbīga. Viņš noteikti mācīja Bērnu Jēzu lūgties, veda sev līdzi uz sinagogu, kā arī vadīja ikdienas lūgšanas savā ģimenē. Tādā veidā Jēzus no viņa mācījās harmoniski savienot lūgšanu un darbu – sacīja Benedikts XVI.

Evaņģēlists Lūkass stāsta, ka Svētā Ģimene katru gadu gāja no Nācaretes uz Jeruzalemi, lai piedalītos Pashas svētkos. Tātad viņi lūdzās ne tikai vienatnē savā ģimenē, bet arī kopā ar citiem saviem ticības brāļiem – norādīja Benedikts XVI. Kad Jēzus bija 12 gadus vecs, šāda svētceļojuma laikā, Viņš atdalījās no saviem vecākiem un pārējiem grupas biedriem. Tieši šī notikuma sakarā, Evaņģēlijā parādās pirmie Jēzus vārdi: „Kāpēc jūs mani meklējāt? Vai jūs nezinājāt, ka man jādarbojas sava Tēva lietās?” (Lk 2, 49). Pāvests paskaidroja, ka šī rīcība un atbilde nenozīmē nepaklausību, bet atklāj, kurš ir Viņa īstais tēvs. Tieši „Tēvs” ir atslēgas vārds, lai saprastu Dieva Dēla noslēpumu un arī mūsu kā kristiešu aicinājumu būt par Dieva bērniem. Tā kā mēs esam debesu Tēva bērni, tad esam aicināti uz lūgšanu, uz ciešām draudzības attiecībām ar Dievu. Vēlāk Jēzus mācīs saviem mācekļiem, lai lūdzoties viņi sacītu „Tēvs…” Taču kādā veidā gan viņi, gan arī mēs esam aicināti „izrunāt” šo vārdu? “Protams, nesakiet to tikai ar vārdiem, bet „sakiet” ar savu dzīvi” – mudināja Benedikts XVI. “Iemācieties aizvien vairāk izteikt šo vārdu „Tēvs” ar savu dzīvi, ar savu eksistenci. Tieši tad jūs būsiet patiesi „dēli Dēlā”, īsti kristieši”.

Pāvests norādīja, ka kopš tās dienas, lūgšanas atmosfēra Svētajā Ģimenē kļuva vēl dziļāka un piesātināta. Tādējādi šī ģimene ir paraugs arī mums. Esam aicināti sekot Marijas un Jāzepa piemēram, jo ciešās draudzīgās attiecības ar Dievu pārveido mūsu attiecības ar līdzcilvēkiem. Svētā ģimene ir „mājas Baznīcas ikona”. Ģimene ir mājas Baznīca, aicināta būt par pirmo lūgšanas skolu. Ja runājam par patiesi kristīgu audzināšanu, tad nekādā ziņā nevaram izlaist lūgšanas pieredzi. Ja bērns neiemācīsies lūgties savā ģimenē, tad vēlāk būs ļoti grūti aizpildīt šo tukšumu – uzsvēra Benedikts XVI.

Pārpublicēts no Vatikāna Radio latviešu programmas

Jau trīsdesmito gadu pēc kārtas daudzus Romas iedzīvotājus un viesus priecē Svētā Pētera laukumā iekārtotais Ziemassvētku notikuma atveidojums, jeb „Betlēmes silīte”. Šogad tās arhitektoniskais veidojums ir īpašs veltījums Jaunavai Marijai. Iedvesma ir gūta no pāvesta Jāņa Pāvila II beatifikācijas, kurš bija dedzīgs Jaunavas Marijas godinātājs un idejas autors „silītes” iekārtošanai laukumā iepretim svētā Pētera bazilikai.

Jāņa Pāvila II ģerbonis bija veltījums kristietības centrālajam noslēpumam – cilvēku pestīšanai. Tajā bija redzams krusts ar lielo M, jeb Marijas vārda sākuma burtu. Pāvesta godbijība pret Kristus Māti bija izteikta arī viņa dzīves un pontifikāta moto „Totus tuus” – „Viss tavs”, kurā viņš pilnībā novēlēja sevi Marijai.

Kristus dzimšanas skats, ko redzam Svētā Pētera laukumā, ir veidots tradicionālajā ikonogrāfiskajā žanrā, kurā atspoguļots Betlēmes notikums. „Silītes” arhitektūras elementi attēlo tipisku dabas un ikdienas dzīves skatu senajā Palestīnā. Pa labi no galvenā skata – alā iekārtotas lopu kūtiņas, kurā piedzima Jēzus, šogad redzam kādas ģimenes māju. Tās priekšpusē divas sieviešu figūras atgādina Jaunās Derības fragmentu par Marijas tikšanos ar māsīcu Elizabeti, kuru apceram arī vienā no Rožukroņa noslēpumiem un dziedam brīnišķīgajā Magnificat himnā. Evaņģēlists Lūka šo apmeklējuma epizodi apraksta šādi: „Un notika, ka Elizabetei Marijas sveicināšanu dzirdot, bērniņš priecīgi sakustējās viņas miesās; un Elizabete piepildījās Svētā Gara; un viņa skaļā balsī sauca un sacīja: Tu esi svētīta starp sievietēm, un svēts ir tavas miesas auglis! Un no kurienes man tas, ka mana Kunga māte nāk pie manis? … Un svētīga tu esi ticēdama, ka tas izpildīsies, ko tas Kungs tev sacījis.” (Lk 1, 41-45).

Latīņu valodā Ziemassvētkus apzīmē ar vārdu natalis. Tam ir divkārša nozīme – „piedzimšana pasaulei” un „piedzimšana mūžībai”. Par Dies natalis senie Romas kristieši sauca dienu, kurā cilvēks nomira, reizē piedzimstot mūžīgajai dzīvei. Kardināls Karlo Marija Martini šai sakarā rakstīja: „Ziemassvētki jau lūkojas pretim Lieldienām – Kristus dzimšanas skatā var vērot dažus netiešus norādījumus uz Viņa nāvi un augšāmcelšanos, ko ir uztvēruši arī senie Baznīcas tēvi. Tā, piemēram, par krusta koku atgādina koka silīte, kurā guļ Bērns Jēzus. Jēriņi, ko Ziemassvētku naktī Bērnam Jēzum atnesuši ganiņi, atgādina par Lieldienu upura jēru. Pat Mātes tēlā, kura noliekusies pār savu jaundzimušo Bērniņu, jau saskatām to Mātes tēlu, kas savās rokās tur mirušā Dēla miesas, kuras noņemtas no krusta.

Pa kreisi no centrālā Ziemassvētku skata, šogad redzam jūdu templi ar altāri tā vidū un vairākām Svēto Rakstu grāmatām. Ap altāri novietotas dažas cilvēku figūras. Šis jūdu svētnīcas skats atgādina citu Jaunās Derības epizodi – Jēzus upurēšanu, kur vecais pravietis Simeons paredzēja Marijas sāpes par sava Dēla nāvi. Tas pats evaņģēlists Lūka raksta: „Un Simeons svētīja viņus un sacīja Marijai, Viņa mātei: Lūk, Viņš ir likts par krišanu un augšāmcelšanos daudziem Izraelī un par zīmi, kam pretī runās. Un tavas pašas dvēseli pārdurs zobens, lai atklātos daudzu siržu domas.” (Lk 2, 34-35).

Visu Betlēmes ainu atdzīvina jau ierastās, iepriekšējos gados skatītās figūras, lai arī vairākas no tām ik gadus tiek tērptas citos apģērbos un ikreiz pilda atšķirīgu lomu. Dažas no figūrām ir saglabājušās kopš 1842. gada, kad svētais Vincents no Paulas tās pirmoreiz izmantoja, veidojot Ziemassvētku „silīti” Romas svētā Andreja – Sant’Andrea della Valle bazilikā. Pārējās, līdz mūsdienām nonākušās figūras, tika izveidotas vēlāko gadu gaitā.

Ziemassvētku skatu svētā Pētera laukumā papildina lielā, izpušķotā egle. Šogad tā ir atvesta no Ukrainas, no Karpatu Rutēnijas. Kā 16. decembra vakarā, egles svinīgās iedegšanas ceremonijā, pieminēja viens no ukraiņu bīskapiem, koks ir nocirsts apmēram 5 kilometru attālumā no vietas, kur izlietas komunistu nogalinātā Teodora Romžas asinis. Tātad, zināmā veidā, tas ir bijis liecinieks šī grieķu-katoļu bīskapa moceklībai. 2001. gada 27. jūnijā, pāvests Jānis Pāvils II savas vizītes laikā Ukrainā, Teodoru Romžu pasludināja par svētīgu.

Gan Ziemassvētku egles uzstādīšanu, gan Betlēmes izveidošanu Romas svētā Pētera laukumā ik gadus veic Vatikāna valsts tehniskie darbinieki.

Pārpublicēts no Vatikāna Radio latviešu programmas

25. decembrī katoļi un protestanti visā pasaulē, kā arī daļa pareizticīgo, svinēja Kristus dzimšanas svētkus. Jēzus dzimtenē Betlēmē Ziemassvētku naktī kristieši lūdzās par mieru Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā. Jeruzalemes latīņu rita patriarhs Fuads Tvals vadīja liturģijas svinības Svētās Katrīnas baznīcā. Viņš norādīja, ka mūsdienu notikumi pasaulē noteikti iezīmēs arī nākotni. Tādēļ neviens nedrīkst stāvēt malā kā pasīvs novērotājs. Patriarhs atgādināja, ka iespējami ātrāk jāatrisina Izraēlas-Palestīnas konflikts. Šogad Betlēmē Ziemassvētkus svinēja 50 tk. svētceļnieku no visas pasaules, bet gada laikā šo vietu apmeklēja 1,5 milj. cilvēku.

Apdzīvotākajā Āfrikas zemē Nigērijā Ziemassvētku svinēšana pārvērtās par asins pirti. Cilvēku pārpildītajā dievnamā Abudžā liturģijas svinību laikā notika bumbas sprādziens, kurā gāja bojā vairāk nekā 30 cilvēku. Vairāki terorakti tika veikti arī citās pilsētās. Kopējais nogalināto skaits sniedzas līdz 100 cilvēkiem. Vatikāna Preses dienesta direktors pr. Federiko Lombardi norāda, ka atentāts kārtējo reizi, diemžēl, liecina par lielo nežēlību un aklā naida ļaunumu. Viņš apliecina solidaritāti Baznīcai Nigērijā un visai šīs zemes tautai, un aicina kristiešus lūgties par traģēdijas upuriem.

Kubas varas iestādes nolēmušas sagādāt Ziemassvētku dāvanu, paziņojot, ka tuvākajā laikā tiks atbrīvoti aptuveni trīs tūkstoši ieslodzīto. Viņu vidū būs 86 ārzemnieki no 25 valstīm. Pirms nekā paziņot par amnestiju, prezidents Rauls Kastro savā 24. decembra uzrunā nacionālās asamblejas priekšā norādīja, ka pēc dažiem mēnešiem Kubu apmeklēs pāvests Benedikts XVI. „Mūsu tautai un valdībai būs gods uzņemt Viņa Svētību ar cieņu un respektu”, sacīja Kastro, ar gandarījumu atsaucot atmiņā Jāņa Pāvila II vizīti šajā zemē 1998. gadā. Sestdien, 24. decembrī, Kubas Bīskapu konferences priekšsēdētājs arhib. Guļjermo Garsija Ibaness sveica visus ticīgos valsts televīzijā un nolasīja episkopāta vēstījumu. Savukārt kard. Džeims Ortega norādīja, ka pāvesta vizītes Kubā precīzs datums tiks paziņots tuvākajā laikā un sagatavošanās darbi rit pilnā sparā.

Kristus dzimšanas svētku liturģiskās svinības daudzviet Jaunzēlandē šogad notika zem klajas debess, jo spēcīgo zemestrīču rezultātā daudzi dievnami ir sagruvuši vai atrodas avārijas stāvoklī. Šī problēma skārusi ne tikai katoļu, bet arī anglikāņu Baznīcu. Viens no pusnakts dievkalpojumiem notika Botāniskajā dārzā, kur ticīgie pulcējās ar kabatas lukturiem.

Brazīlijā, kur pēdējā laikā notiek ekonomiskā augšupeja, Ziemassvētkos šogad bija manāms lielāks pirkšanas-pārdošanas drudzis. Uzlabojoties materiālajam stāvoklim, daudzi cilvēki sāk aizmirst par garīgajām vērtībām. Tāpēc vietējā Baznīca atgādina, ka, aizmirstot Jēzu, Ziemassvētki zaudē savu jēgu. Laikā, kad aizvien uzbāzīgākas kļūst reklāmas, un visās malās tiek skandināts, ka cilvēku dara laimīgu iespēja pirkt un patērēt, Brazīlijas Bīskapu konferences prezidents atgādināja, ka īsto prieku un laimi varam atrast vienīgi Jēzū Kristū, jo caur Viņu Dievs atklāja mums savu bezgalīgo mīlestību. Ziemassvētku laiks ir savstarpējas solidaritātes un brālības laiks. Jāpiebilst, ka Brazīlijā šobrīd pilnā sparā notiek gatavošanās Pasaules Jauniešu dienām, kas norisināsies Riodežaneiro 2013. gada jūlijā.

Kristus dzimšanas svētku priekšvakarā Ruandā notika kārtējā Bīskapu konferences sanāksme. Tās dalībnieki norādīja, ka šodien šajā zemē visvairāk nepieciešama jaunā evaņģelizācija un etnisko nesaskaņu pārvarēšana. 1994. gadā notikušā genocīda sekas manāmas vēl joprojām. Tādēļ tieši evaņģelizācija varētu palīdzēt panākt ātrāku un pilnīgāku savstarpējo izlīgšanu un piedošanu.

Tradicionālie Ziemassvētku dievkalpojumi ļoti kuplā skaitā bija apmeklēti pa visu Poliju. Bīskapu konferences priekšsēdētājs arhib. Juzefs Mihaliks savā homīlijā atgādināja, ka no katra katoļticīgā būs atkarīgs gan reliģijas, gan poļu ģimenes tēls. Šodien notiek uzbrukumi reliģijai, Dievam un Baznīcai. Tomēr jāatceras, ka Polija veidojās kā kristīga nācija – uzsvēra arhibīskaps. Apšaubīt Dievu un reliģiju, nozīmē, atdalīties no savām saknēm, padarīt nabadzīgu savu kultūru un pazemot pašiem sevi. Kard. Staņislavs Dzivišs atgādināja, ka Kristus neko neatņem cilvēkam, tieši pretēji, Viņš mūs tikai apdāvina un bagātina. Vēršoties pie ticīgajiem ar Jāņa Pāvila II vārdiem, viņš mudināja: „Atveriet durvis Kristum!”. Valdības vīriem piekodināja būt drosmīgiem un pieņemt lēmumus saskaņā ar savu sirdsapziņu un savas tautas gribu. Kardināls izteica cerību, ka sirdsapziņas balsi, īpaši attiecībā uz morāles jautājumiem, neapslāpēs partiju diktāts.

Pārpildīti dievnami un garas rindas pie biktskrēsliem bija Slovākijā, kur Ziemassvētki tiek uzskatīti par vieniem no mīļākajiem nacionālajiem svētkiem. Aptaujas dati liecina, ka 90 procenti iedzīvotāju tos svin savas ģimenes lokā. Atšķirībā no citiem gadiem, šoreiz Slovākijas bīskapi ar speciālu vēstījumu vērsās arī pie visiem ārzemēs dzīvojošajiem savas tautas brāļiem un māsām. Viņi tos aicināja izmantot iespēju griezties slovāku dvēseļu aprūpes centros, kas darbojas daudzās Eiropas zemēs, un saņemt palīdzību savā dzimtajā valodā. Pirms tam tika pat izdots speciāls kalendārs ar informāciju par dievkalpojumu norises vietām un laikiem 20 lielākajās Eiropas pilsētās slovāku valodā.

Pārpublicēts no Vatikāna Radio latviešu programmas

Ziemassvētku Euharistijas laikā katoļu baznīcā Nigērijas galvaspilsētā Abudžā notika bumbas sprādziens. Vatikāna Preses dienesta direktors priesteris Federiko Lombardi norāda, ka atentāts Svētās Terēzes dievnamā tieši Kristus dzimšanas svētku liturģisko svinību laikā kārtējo reizi liecina par lielo nežēlību un aklā naida ļaunumu. Notikušais parāda, ka tie, kuri ir nocietinājušies ļaunumā, absolūti nerespektē cilvēka dzīvību un tiecas izraisīt un uzturēt vēl lielāku naidu un apjukumu. Priesteris Lombardi apliecina solidaritāti Baznīcai Nigērijā un visai šīs zemes tautai, ko skārusi teroristu izraisītā vardarbība un ciešanas pat šajās dienās, kad vajadzētu valdīt priekam un mieram. Lūdzamies par visiem traģēdijas upuriem – viņš raksta – un novēlam, lai šī briesmīgā vardarbība nespētu vājināt mierīgas savstarpējas sadzīvošanas un dialoga vēlmi valstī.

Abudžas katoļu baznīcā, kur atradās aptuveni tūkstotis ticīgo, Ziemassvētku dievkalpojuma laikā notikušajā sprādzienā gāja bojā vismaz 35 cilvēki un vairāki desmiti tika ievainoti. Kopumā visā Nigērijā svētku laikā notika pieci atentāti. Damaratu pilsētā pašnāvnieka sarīkotajā sprādzienā tika nogalināti četri cilvēki, bet eksplozijā Džosā gāja bojā kāds policists. Atbildību par teroraktiem uzņēmies radikālais islāmistu grupējums „Boko Haram”. Nigērija ir visapdzīvotākā valsts Āfrikā ar 160 miljoniem iedzīvotāju. Pašlaik tur notiek sadursmes starp armiju un islāma kaujiniekiem. Pēdējo desmit gadu laikā bojā gājuši vairāki tūkstoši cilvēku.

Pārpublicēts no Vatikāna Radio latviešu programmas

Otrajā dienā pēc Kristus dzimšanas svētkiem svinam svētā Stefana, diakona un pirmā Baznīcas mocekļa, liturģiskos svētkus, – sacīja Benedikts XVI, uzrunājot Svētā Pētera laukumā sapulcējušos svētceļniekus no daudzām valstīm. Pāvests pauda satraukumu par dramatisko situāciju Nigērijā. „Ziemassvētki mudina mūs ar lielāku neatlaidību lūgt Dievu, lai tiek savaldītas varmāku rokas, kas sēj nāvi un ciešanas, lai pasaulē valda taisnīgums un miers. Taču uz mūsu Zemes joprojām līst nevainīgu cilvēku asinis. Ar dziļām skumjām saņēmu ziņu par veiktajiem uzbrukumiem, kas Jēzus piedzimšanas svētkos Baznīcā Nigērijā ienesa sēras un ciešanas. Vēlos apliecināt savu garīgo tuvumu kristiešu kopienai un tiem, kurus ir skārusi šī bezjēdzīgā vardarbība, un aicinu visus lūgties par tās upuriem. Pieprasu, lai tiktu panākta drošība un miers. Šajā brīdī vēlreiz atkārtoju: vardarbība ir ceļš, kas ved uz ciešanām, iznīcību un nāvi, bet personas cieņas respekts, samierināšanās un mīlestība ir ceļš, kas ved uz mieru.”

Apcerē pirms lūgšanas „Kunga eņģelis” pāvests runāja par svēto Stefanu, kuru vēsturnieks Euzēbijs no Cēzarejas nosauca par „perfektu mocekli”. Apustuļu darbu grāmatā lasām: „Stefans, būdams žēlastības un spēka pilns, darīja brīnumus un lielas zīmes tautā” (Apd 6,8). „Viņš bija gudrības un Svētā Gara pilns cilvēks, kurš ne tikai ar lielu labestību kalpoja nabagiem, bet arī ar vārda brīvību un Svētā Gara spēku aizslēdza patiesības pretiniekiem mutes” – tā Stefanu raksturo svētais Gregors no Nīsas. Stefans, lūgšanas un evaņģelizācijas cilvēks, kura vārds nozīmē „kronis”, saņēma no Dieva moceklības dāvanu. „Stefans, Svētā Gara pilns... redzēja Dieva godību” (Apd 7,55). Kad cilvēki viņu nomētāja ar akmeņiem, viņš lūdzās: „Kungs, neieskaiti viņiem šo grēku” (Apd 7,60). Tāpēc šodien Austrumu Baznīca dzied himnu: „Šie akmeņi tev ir kļuvuši par pakāpieniem ceļā uz debesu godību”.

Pāvests skaidroja, ka mocekļiem vienmēr ir nozīmīga vieta kristiešu kopienā. Vislielāko vajāšanu laikā viņu piemērs ir stiprinājis kristiešus, ejot grūto ticības ceļu, un iedrošinājis visus meklēt patiesību un atgriezties pie Dieva. Tāpēc Baznīca īpaši godina mocekļu relikvijas. Svētais Gregors no Nazianzas viņus sauc par „tikumības skolotājiem”, „dzīves lieciniekiem”, „klusajiem vēstnešiem”.

Turpinot uzrunu, Benedikts XVI atgādināja, ka patiesa sekošana Kristum ir mīlestība, ko daži kristiešu autori sauc par „kluso moceklību”, un aicināja lūgties, lai Vissvētākā Jaunava Marija, Mocekļu Karaliene, stiprina mūsu gribu mīlēt arī savus ienaidniekus.

Pēc lūgšanas pāvests apsveica svētceļniekus franču, angļu, vācu, spāņu un poļu valodā. „Lai svētā Stefana moceklība mudina mūs aizdomāties, ka arī šodien daudzās pasaules zemēs mūsu ticības brāļi un māsas varonīgi apliecina savu uzticību Kristum, ciešot vajāšanas”. Svētais tēvs apsveica ģimenes un lūdza tās nodot viņa sveicienus arī tiem, kuri ir palikuši mājās, īpaši gados veciem un slimiem cilvēkiem.

Pārpublicēts no Vatikāna Radio latviešu programmas

24. decembrī skumja diena bija vairākām ģimenēm Sīrijā, kas apbedīja savus nogalinātos tuviniekus. Zemes klēpī tika guldīti 44 cilvēki, kas gāja bojā kamikadzes izraisītajā bumbas sprādzienā. Daudzi Damaskas iedzīvotāji izrādīja solidaritāti nogalināto piederīgajiem un kopā ar viņiem gāja procesijā aiz zārkiem, kas tika nesti uz pazīstamo Omaijādi mošeju. Ceļā viņi izkliedza saukļus, paužot atbalstu valsts prezidentam Assadam un nosodot iedomātos „dzimtenes ienaidniekus”. Starp Sīrijas karogiem un nogalināto attēliem, procesijas dalībnieku rokās varējis manīt arī Libānas šiītu kustības Hezbollah karodziņus. Šī kustība izrāda vienotību ar Sīriju un Irānu.

Sīrijā notikušā kamikadzes uzbrukuma autori pagaidām nav noskaidroti. Assada valdība turpina vainot Al Qaeda un ārzemju spēkus, kas vēloties destabilizēt Sīriju. Savukārt, opozīcija notikušajā saskata paša režīma roku.

Pārpublicēts no Vatikāna Radio latviešu programmas

Mums ir dzimis Pestītājs! Gods Dievam augstumos un miers uz zemes cilvēkiem! Šis priekpilnais vēstījums mūsu sirdis piepilda ar prieku. „Priecīgus Ziemassvētkus!” – ar šiem vārdiem Benedikts XVI sveica kristiešus Latvijā un ārpus tās robežām. Pāvests apsveica ticīgos 65 valodās.

25. decembra pusdienlaikā no Svētā Pētera bazilikas balkona Benedikts XVI lasīja Ziemassvētku vēstījumu un deva savu apustulisko svētību „Urbi et Orbi” – „Pilsētai un pasaulei”. Pāvests atgādināja, ka arī šodien cilvēks ilgojas pēc Dieva. „Veni ad salvandum nos! Nāc mūs glābt! Tas ir cilvēka sauciens, kurš jūt, ka viens nevarēs pārvarēt grūtības un briesmas. Viņam nepieciešams ielikt savu roku lielākā un spēcīgākā rokā, kas no augstumiem sniedzas pretī viņam” – sacīja pāvests, uzsverot, ka šī roka ir Jēzus, kas dzimis Betlemē no Jaunavas Marijas un kuru Dievs ir pasniedzis cilvēcei, lai ļautu tai izkļūt no grēka plūstošajām smiltīm un nolikt to uz klints, uz savas Mīlestības un savas Patiesības stiprās klints.”

Benedikts XVI norādīja, ka atzīt Dievu ir pirmais solis pretī pestīšanai, pretī izejai no tā labirinta, kurā mēs paši sevi ieslēdzam ar savu lepnību. Pāvests aicināja ticīgos lūgties par visām Āfrikas Raga tautām, kas cieš no bada un trūkuma. Šo postu vēl vairāk pastiprina nedrošība par nākotni. „Lai starptautiskā sabiedrība neliedz savu palīdzību daudzajiem bēgļiem, kas nāk no šī reģiona un kuru cieņa ir daudz cietusi no šiem smagajiem pārbaudījumiem” – vēlēja pāvests.

„Lai Kungs dāvā savu mierinājumu Āzijas dienvidaustrumu tautām, sevišķi Taizemei un Filipīnām, kur neseno plūdu dēļ joprojām ir smaga situācija. Lai Kungs palīdz cilvēcei, kuru ir ievainojuši daudzi konflikti, kas arī šodien liek asiņot mūsu Zemei – vēlēja Benedikts XVI. – Jēzus, kas ir Miera Princis, lai sniedz mieru un stabilitāti zemei, kuru bija izvēlējies, lai nāktu pasaulē, iedrošinot dialoga atjaunošanu starp izraēliešiem un palestīniešiem. Lai liek izbeigt vardarbību Sīrijā, kur ir izliets jau tik daudz asiņu. Lai veicina pilnīgu samierināšanos un stabilitāti Irākā un Afganistānā. Lai Viņš sniedz atjaunotu spēku kopējā labuma celšanā visos sabiedrības slāņos Ziemeļāfrikas un Tuvo Austrumu reģiona valstīs. Lai Pestītāja dzimšana atbalsta dialoga un sadarbības iespējas Mjanmā, meklējot kopīgus risinājumus. Lai Pestītāja dzimšana garantē politisko stabilitāti Āfrikas Lielo ezeru reģiona valstīs un stiprina Dienvidsudānas iedzīvotāju centienus aizsargāt visu pilsoņu tiesības.”

Benedikts XVI aicināja ticīgos vērst savu skatu uz Betlēmes Bērnu, kas ir mūsu glābšana. Jēzus ir atnesis pasaulei miera un samierināšanās vēsti.

Pārpublicēts no Vatikāna Radio latviešu programmas

„Ja vēlamies atrast Dievu, kurš ir atklājies kā bērns, tad ir jānokāpj no mūsu „apgaismotā” prāta zirga – Svētās Mises sprediķī sacīja Benedikts XVI. 24. decembrī plkst. 22.00 Vatikāna bazilikā pāvests vadīja Ziemassvētku vigīlijas dievkalpojumu. Svētais tēvs mudināja ticīgos nolikt malā viltus pārliecības un intelektuālo lepnību, kas liedz sajust Dieva klātbūtni. „Kungs, parādi savu varenību. Šajā laikā un šajā pasaulē dari, ka mocītāju rīkstes, asinīm slacītās drēbes un kareivju zābaki tiktu sadedzināti, lai Tavs miers uzvar pasaulē” – teica pāvests. Dievkalpojumā piedalījās vairāki tūkstoši svētceļnieku no daudzām valstīm. Pateicoties televīzijas tiešraidei, tā norisei sekoja arī kristieši Latvijā.

Uzrunā Benedikts XVI atgādināja, ka pirmskristiešu laika cilvēkiem „Dievs nav pilnīgi labs” un „varēja būt cietsirdīgs un patvaļīgs”. „Tāpēc Jēzus piedzimšana bija patiesa „epifānija” – atklāsme, spoža gaisma, kas ir parādījusies: Dievs ir pilnīga labestība”. Pāvests atgādināja, ka arī šodien ir cilvēki, kuri vairs nespēj atpazīt ticībā Dievu. Viņi šaubās vai visaugstākais spēks, kas balsta un virza pasauli, ir patiešām tik labs, un vai ļaunums nav tikpat spēcīgs un pirmreizējs, kā labais un skaistais, ko ik pa brīdim sastopam mūsu kosmosā.

Pāvests aicināja iedziļināties pravieša Isaja vārdos, kurš runā par bērnu kā „spožu gaismu un mieru”, pateicoties kuram, tiks salauzta dzinēja rīkste un sadedzinātas asinīm aptraipītās drēbes. Interpretējot pravieša vārdus, Svētais tēvs uzsvēra, ka Dievs ir parādījies kā bērns. „Šobrīd, kad pasaule ir nemitīgi apdraudēta no vardarbības daudzās zemēs un dažādos veidos; kurā rodas aizvien jaunas dzinēja rīkstes un tiek aptraipītas drēbes ar asinīm, saucam uz Kungu: Tu, Visvarenais Dievs, esi parādījies kā mazs bērns un esi atklājies mums, kā Tas, kurš mūs mīl un caur kuru uzvar mīlestība” – sacīja pāvests, piebilstot, ka kopā ar Jēzu mums ir jābūt miera veicinātajiem.

„Mēs mīlam Tavu bērna būtību, Tavu nevardarbību, bet ciešam no fakta, ka cietsirdība turpinās pasaulē, un tāpēc Tevi lūdzam arī, ak Kungs, parādi savu varenību. Šajā laikā un šajā pasaulē dari, ka mocītāju rīkstes, asinīm slacītās drēbes un kareivju zābaki tiktu sadedzināti, lai Tavs miers uzvar pasaulē.”

Benedikts XVI atgādināja, ka svētais Francisks no Asīzes Ziemassvētkus nosauca par „svētku svētkiem” un „atklāja jaunu Jēzus cilvēcību.” „Dieva Dēls kā bērns, kā patiess cilvēka dēls – tas dziļi uzrunāja svētā no Asīzes sirdi, pārveidojot ticību mīlestībā” – sacīja Svētais tēvs, uzsverot, ka Ziemassvētki ir „sirds svētki un tiem nav nekā kopīga ar sentimentālismu”.

Pāvests pauda nožēlu, ka šodien Ziemassvētki ir kļuvuši par veikalu svētkiem, kuru „žilbinošais spožums apslēpj Dieva pazemību, kura arī mūs aicina uz pazemību un vienkāršību”. Svētais tēvs aicināja lūgties, lai mēs spētu aiz šodienas ārišķīgā spožuma fasādes atrast Bērnu, kurā atklāsim patiesā prieka nozīmi.

Turpinot uzrunu, pāvests pieminēja Betlēmes Kristus dzimšanas bazilikas durvis, kas kādreiz bijušas piecarpus metrus augstas, bet šodien ir palikusi tikai zema ieeja pusotra metra augstumā. Nodoms bija aizsargāt labāk baznīcu no iespējamiem uzbrukumiem, bet īpaši, lai Dieva mājā neiejātu ar zirgu. „Kurš vēlas ieiet Jēzus dzimšanas vietā, tam ir jānoliecas. Man šķiet, ka šajā aspektā atklājas visdziļākā patiesība, kurai ļausimies šajā Svētajā Naktī mūs aizskart: ja vēlamies atrast Dievu, kurš ir atklājies kā bērns, tad ir jānokāpj no mūsu „apgaismotā” prāta zirga – aicināja pāvests. – „Mums ir jānoliek malā viltus pārliecības un intelektuālo lepnību, kas liedz mums sajust Dieva klātbūtni”. „Ļausim, lai mūs padara vienkāršus Dievs, kurš atklājas sirdij, kas ir tapusi vienkārša” – aicināja Svētais tēvs. Uzrunas noslēgumā viņš mudināja lūgties par tiem, kuriem Ziemassvētkos jādzīvo trūkumā, ciešanās, migrantu statusā, lai viņiem atklājas Dieva labestības stariņš; lai aizskar viņus un mūs tā labestība, ko Dievs nes pasaulei ar sava Dēla piedzimšanu.”

Pārpublicēts no Vatikāna Radio latviešu programmas

Kas ir jaunās evaņģelizācijas adresāts? Uz ko tā šodien ir vērsta, kam domāta, un ar ko jeb kādā veidā to vajadzētu sākt? – šos jautājumus uzdeva kapucīnu tēvs Ranjero Kantalamessa, ceturto reizi vēršoties pie Benedikta XVI un Romas Kūrijas darbiniekiem. Adventa laika pēdējās pārdomas tika veltītas jaunajai evaņģelizācijai mūsdienās. Pāvesta nama sprediķotājs atgādināja, ka gadsimtu gaitā mainās nevis sludinātā vēsts, bet adresāts, sludināšanas veids, prioritātes, izejas punkti. Primārā lieta, ko jāņem vērā evaņģelizētājiem – viņš uzsvēra – ir pašu ticība un stingrā pārliecība, ka Kristus nomira par mūsu grēkiem un augšāmcēlies, lai mūs atpestītu.

Pirmajā posmā tika evaņģelizēta grieķu-romiešu pasaule, otrajā – barbaru pasaule, trešajā – jaunatklātā Amerika. Tēvs Kantalamessa atzina, ka iepriekšējās reizēs aprakstītie evaņģelizācijas posmi nav vienīgie vēsturē. Varētu runāt arī par citiem, piemēram, par svētā Franciska Ksavera misiju darbu Austrumos 16. gadsimtā vai Āfrikas kontinenta evaņģelizāciju 19. gadsimtā. Tomēr Adventa pārdomām tika izvēlēti šie periodi, lai tādā veidā atklātu vērā ņemamākos jaunās evaņģelizācijas aspektus. Runājot par ceturto posmu, pāvesta nama sprediķotājs norādīja, ka jaunā evaņģelizācija, saskaņā ar svētīgā Jāņa Pāvila II un Benedikta XVI vēlēšanos, ir vērsta uz sekularizēto Rietumu pasauli. Ja iepriekšējos periodos figurēja bīskapi un reliģisko ordeņu locekļi, tad šodien evaņģelizētāju lokam ir pievienojušies arī laji.

Ja gribam no jauna evaņģelizēt sabiedrību, kas ir attālinājusies no kristīgās ticības, ar ko vajadzētu sākt? – jautāja tēvs Ranjero Kantalamessa. Baznīcas mantojums ir bezgalīgi bagāts. Tai ir ne tikai Svētie Raksti, bet arī Tradīcija ar savu maģistēriju, liturģiju, teoloģiju, garīgumu, institūcijām, normām un likumiem. Pēc sprediķotāja domām, būtu kļūda sākt ar šīm pēdējām minētajām lietām, uzrunājot tādu cilvēku, kurš ir pazaudējis jebkādu saikni ar Baznīcu un vairs nezina, kas ir Jēzus. Vispirms vajag palīdzēt šim cilvēkam nodibināt saikni ar Jēzu – uzsvēra kapucīnu tēvs. Tā darīja apustulis Pēteris Vasarsvētku dienā. 3000 cilvēku priekšā viņš runāja par krustā sisto un augšāmcēlušos Jēzu. Tikai tad, kad viņu sirdis bija uzrunātas un viņi jautāja, ko darīt, tad Pēteris aicināja gandarīt un pieņemt Kristību.

Tie, kuri ieklausās sludinātajā vārdā, tie arī pievienojas Baznīcai. Evaņģelizācijas veids var mainīties atkarībā no laika un vietas, un turklāt, tas ir atkarīgs no mūsu radošās izdomas – norādīja Kantalamessa. Tātad, viņš uzsvēra, jāsāk nevis ar Baznīcu, bet ar Jēzu. Cilvēks atveras Baznīcai, dzirdot Jēzus vārdu, bet nevis otrādi. Pie tam jāņem vērā, ka pirmais, kurš iziet mums pretī ir Kristus, nevis mēs izejam pretī Viņam. Sludināt sekularizētajai sabiedrībai, ka Kristus ir miris par maniem grēkiem un augšāmcēlies, nav viegli, taču mums pašiem tam ir noteikti jātic ar stingru pārliecību. Tikai tad mūsu darbam būs panākumi.

Evaņģelizācijas darba galvenie varoņi mūsdienās ir laji – norādīja sprediķotājs. Viņi darbojas vienotībā ar bīskapiem un priesteriem. Aicinājums iet un sludināt izriet no Evaņģēlija. Šodien Evaņģēlija līdzību par pazudušajām avīm varētu apgriezt otrādi un teikt, ka 99 ir pazudušas. Risks pastāv tanī, ka garīgie gani var pavadīt visu savu laiku rūpējoties par to vienu avi, bet neejot meklēt 99 pazudušās. Protams, var teikt, ka trūkst priesteru, bet tieši tādēļ laju darbībai šodien ir ārkārtīgi liela nozīme. Šajā kontekstā tēvs Kantalamessa norādīja arī uz jauno ekleziālo kustību un ģimenes lomu. Jēzus sūtīja mācekļus pa diviem, jo mīlestība sākas tur, kur ir divi un vairāk cilvēku. Tieši mīlestība ir tā, pēc kuras cilvēki atpazīs, ka esam Jēzus mācekļi. Vecākiem jārāda mīlestības piemērs vispirms saviem bērniem. Ja pēdējie redzēs, ka tēvs un māte mīl viens otru, tad jau tādā veidā tiks zināmā mērā atklāts Dieva patiesais attēls. Pirmā evaņģelizācija sākas starp mājas sienām, ģimenes lokā – sacīja tēvs Kantalamessa, piebilstot, ka viss iesākās Betlēmē, kur piedzima Jēzus. Šodien Kristus ir dzimis. Patiešām, Viņš dzimst šodien manā dzīvē. Viņš dzimst tiklīdz kā es to atzīstu un ieticu šim lielajam noslēpumam.

Pārpublicēts no Vatikāna Radio latviešu programmas